Turpretim citi noliedz jelkādas mākslinieciskas vai pat tikai estētiskas funkcijas iespējamību, atstājot fotogrāfijai tikai hronista lomu, un reducē fotodarba autora pašizteiksmi tikai līdz kadra izvēlei un slēdža nospiešanai. Mākslinieks Romāns Korovins laimīgi dzīvo un strādā tādā ideju telpā, kurā šī kategoriskā diskusija nenotiek, un savu mērķu sasniegšanai brīvi izmanto gan estētu iecienītus paņēmienus, gan dokumentālistu attieksmi, nereti papildinot fotogrāfijas ar videodarbiem un telpiskām instalācijām.
Bez pretenzijām
Korovins fotogrāfijas virknē un kombinē, piestiprinot attēlus tieši pie sienas, un uz sienas arī pieraksta komentārus (nosaukumus). Fotogrāfijas eksponētas bez pretenzijām uz ierāmētu un iestiklotu, individuāli baudāmu mākslas darbu statusu. Šajā gadījumā mākslas darbs ir visa telpa kopumā - sava loma katrai atsevišķai fotogrāfijai, bet vēl lielāka nozīme to izkārtojumam, kas veido gan sava veida stāstu, gan arī uztverams kā kompozicionāla vienība. Darba kopējā iespaida radīšanā piedalās arī izstādes telpa, šajā gadījumā piedāvājot trāpīgu atsauci uz daudzās fotogrāfijās redzamajiem zaļumiem - aiz stikla sienas manāms iekopts dārziņš un vairāki Kalnciema kvartāla koka nami.
Varam pieņemt, ka mākslinieka stāstam šajā gadījumā, gluži kā filmai, ir ievads, dramatiskā kulminācija (liesma groziņa formā) un ne mazāk dramatisks fināls (liesma liesmas formā). Toties starp šiem galvenajiem pieturpunktiem skatītājam tiek dota brīvība sekot dažādos virzienos virzītām sižeta līnijām, kuras tiek paustas diptihos un triptihos, kā arī to savstarpējās attiecībās un pauzēs starp tiem. Esam tikuši skaidrībā ar metodi un izteiksmes līdzekļiem, taču ar saturu nebūs tik vienkārši. Var jautāt, vai darbs Liesma groziņa formā ir par brokastīm zaļumos, atpūtu dabā, izbraukumiem uz vasarnīcu?
Maģiskais reālisms
Kopējā noskaņa ir mazāk dramatiska nekā mākslinieka personālizstādē Ziema - vasara, ziema - vasara - nāve (Rīgas mākslas telpa, 2009) un, šķiet, optimistiskāka par izstādi Kotletes un sniegs (Laikmetīgās mākslas centrs kim?, 2011). Iespējams, šī izstāde ir tuvāka vērienīgajai instalācijai Dārzs pie jūras (Latvijas mūsdienu fotomākslas izstādes Privāts ietvaros izstāžu zālē Winzavod Maskavā 2008. g. un izstāžu zālē Arsenāls 2009. g.). Dārzā un laukos mākslinieks atrod un arī uzbūvē vizuālus paradoksus un mīklainas kompozīcijas, kurām nozīmi reizēm piešķir nosaukums, reizēm objektu tonālās attiecības vai arī tikai skatītāja subjektīvā interpretācija. Mākslas kritiķe Iliāna Veinberga izstādes ievadrakstā piemin maģisko reālismu. Meklējot piemērotu tradīciju, kuras kontekstā skatīt Korovina darbus, šai atsaucei var piekrist un rast paralēles starp Korovina veidoto vizuālo stāstu ar, teiksim, Markesa pasauli. Arī Džordžo de Kiriko XX gadsimta sākuma metafiziskās glezniecības pamatprincipi bija saistīti ar mistērijas elementa ieviešanu it kā ikdienišķos realitātes fragmentos.
Savā ziņā arī Romāns Korovins simt gadu vēlāk turpina šo tradīciju. Viņa darbos mistērija tiek ieviesta bez patosa vai saspringuma - rodas iespaids, ka mākslinieks savus stāstus rada tikpat viegli un dabiski, kā elpo. Šo apskaužamo esības vieglumu papildina savdabīga humora izjūta, kas noturēta pienācīgā attālumā gan no ļauna sarkasma, gan saldenas banalitātes. Māksliniekam raksturīgais vieglums izpaužas tādos darbos kā, piemēram, Ananass, ++ un +, Spageti pret celmu, Zilais dārzenis. Toties Māte un Runājošais koks vienā mirklī var aizvest līdz pat fantāzijas žanram. Precīzāk - līdz brāļu Arkādija un Borisa Strugacku romānam Pirmdiena sākas sestdienā (1965).
Elfi, orki un Strugackis
Pazīstamākie Strugacku darbi ir scenārijs Andreja Tarkovska Stalkeram (1979) un romāns Apdzīvotā sala (1969), kuru Fjodors Bondarčuks 2009. gadā ekranizējis monumentālā grāvējā, teksta specifiku oriģināli ietērpjot postapokaliptisko vīziju tradīcijās. Viņu mazāk zināmajam darbam Pirmdiena sākas sestdienā - asprātīgam vēstījumam par burvestībām un brīnumiem visnotaļ sadzīviskos un reālistiskos apstākļos - nepieciešamais kultūras konteksts izveidojies tieši tagad. Pateicoties Harija Potera popularitātei, tagad katrs zina, kas ir Merlins un filosofu akmens, arī Gredzena pavēlnieka triloģija (2001-2003) iznesusi hobitus, orkus, elfus ārpus fantāzijas žanra literatūras fanātiķu kopienas. Reālais un sirreālais, dabiskais un pārdabiskais var kļūt vienlīdz ticami un vienlīdz neuzticami. Izmantojot fotogrāfiju, Korovins ir un paliek reālists, tomēr Runājošais koks un vairāki citi darbi šķiet apbrīnojami iederīgi Strugacku pasaulē, kurā nav nošķirams nosapņotais, pieburtais un reāli pieredzētais.
Pirmdiena sākas sestdienā galvenais varonis - programmētājs no lielpilsētas - tiek norīkots darbā provincē. Nonācis ciematā, viņš ar izbrīnu, bet saglabājot vēsu prātu pieņem it visu, kas notiek gan mājiņā uz vistas kājiņas, gan darbavietā - Buršanas un maģijas zinātniski pētnieciskajā institūtā. Korovina mākslas protagonists - Rīgas un Ņujorkas urbānās vides un mākslas pasaules pazinējs - regulāri nonāk dārzos, pļavās un vasarnīcās un arī ar izbrīnu pieņem visu, kas tur notiek. Un izrādās, pat bez Merlina vai runča Vasilija iejaukšanās tur mēdz notikt brīnumainas lietas.