Sapratu, ka Rūdim jāmeklē saimnieks. Reiz, kad kāds zvanīja pie durvīm, Rūdis izspruka kāpņu telpā. Tieši tobrīd garām gāja kaimiņš pensionārs. Jau pārdesmit gadu ar viņu pieklājīgi sveicinos, bet ne vairāk. Nīgrs tipiņš, bez smaida sejā. Kad nevajag, nevajag. It kā jau saprotu situāciju - kaimiņam ar sievu ir divi bērni, bet viņi nedzīvo Rīgā. Abi mazbērni ciemos pie vecvecākiem ierodas labi ja pa lieliem svētkiem. Veselība - kā kuru dienu. Par ko priecāties? Tā arī staigājām viens otram garām, pat lampiņu kāpņu telpā baidījos viņam palūgt ieskrūvēt. Nu, lūk, ieraudzījis gaitenī ļepatojam Rūdi, kaimiņš izbrīnā sastinga - kas tas tāds? Atbildēju - mans pagaidu īrnieks, meklēju viņam mājas. Nīgrais nedomājot teica - ņemu!
Rūdis tajā pašā vakarā pārvācās uz blakusdzīvokli, un, ticiet vai ne, drīz pārliecinājos, ka kaimiņš ir saulainākais cilvēks mūsu mājā! Brīnišķīgās pārvērtības veica neviens cits kā Rūdis. Kā viņam izdevās īsā laikā «pāraudzināt» savu saimnieku, nezinu, bet no pirmās dienas abi ir kā cimds ar roku. Kur saimnieks, tur Rūdis. Viens uz tualeti, otrs uz kastīti, viens skatās televizoru, otrs ierīkojas klēpī un ņurrā, viens uz virtuvi vakariņās, otrs pie savas bļodiņas. Kad saimnieks noliek galvu uz spilvena, Rūdis iekārtojas uz segas viņam pie kājām. Savs labums atlēcis arī man - tagad nereti vakaros kaimiņš ar sievu aicina uz vakariņām. Par politiku nerunājam, par krīzi ne tik. Tikai par gudro Rūdi. Noklausos, ko jaunu runčuks iemācījies, kā uzvedies. Kādā vakarā mans nīgrais kaimiņš paņem rokās striķīti ar galā iesietu papīra bumbu un abi ar Rūdi aizrikšo pa trīsistabu dzīvokļa garo gaiteni. Turp - atpakaļ, turp - atpakaļ. Kaimiņa sieva priecājas - tādu savu vīru viņa pat neatceras, bet galvenais - šoziem viņam ne reizi nav saukta ātrā palīdzība. Lūk, kāds četrkājainais dakteris izrādījās Rūdis. Un, ziniet, šajā gabaliņā neviens vārds nav izdomāts.