Man Otrā pasaules kara laikā gāja bojā daudzi radi. Manam tēvam 1941.gadā bija seši gadi, un viņš nesa uz rokām savu māsu, kurai bija četri gadi, evakuējoties no Leņingradas blokādes. Vecmammai bija nošauts tēvs, un viņa no kapiem ar rokām dabūja ārā viņa līķi. Karš ir skāris visus manus radus. Krasnodaras apgabalā manam vectēvam ir piemineklis, viņu nošāva. (..) Tas, kas ir saistīts ar nacisma sagrāvi, ir ļoti svarīgi man. Un šeit es gribu piebilst, ka visu laiku ir runa par to, ka tieši nacisma sagrāve ir tas, ko mēs atzīmējam. Tas nav saistīts ar jebkurām ideoloģijām, kas toreiz bija valdošās PSRS vai Krievijā. Tie ir parasti cilvēki, kas uzvarēja nacismu, un viņiem ir jādod tas gods.
Nu labi, bet es tomēr jautāju, vai svarīgāki par 18.novembri. Ko jums 18.novembris nozīmē šajā kontekstā?
Tie ir ļoti atšķirīgi svētki manā gadījumā. 9.maijs ir ļoti personisks, tas aizskar personiski. 18.novembris ir valsts dzimšanas diena. Esmu Latvijas pilsonis, esmu Latvijas politiķis, Latvijas neatkarība ir svēta lieta. Tas ir svarīgi, bet tas ir pavisam no atšķirīgām dimensijām. Tas ir tas pats, kā salīdzināt, kas tev ir svarīgs - 18.novembris vai dzimšanas diena, vai Ziemassvētki. Visi ir atšķirīgi, katrs ir svarīgs pats par sevi.
Ja jūs būtu Rīgas mērs, jūs ietu pie Uzvaras pieminekļa 9.maijā?
Jā. Es ietu atdot godu tiem cilvēkiem, kuriem nebija jaunības un kuri karoja.
SC priekšvēlēšanu programmā nekas nav teikts par etniskajām attiecībām vai krievu valodas nozīmi Rīgā. Ja jūs kļūtu par mēru, vai atbalstītu plašāku krievu valodas lietošanu pašvaldības darbā?
Mums vienmēr bija pozīcija, ka cilvēkiem, vēršoties pašvaldībā pēc sociālās palīdzības, ir jādod iespēja to darīt dzimtajā valodā. Turklāt gribēju pasvītrot - nepārkāpjot latvieša tiesības nezināt krievu valodu. Rīgas pašvaldībā ir pietiekami daudz cilvēku, kam dzimtā valoda ir krievu valoda. Viņi var pieņemt informāciju, tālāk laist to apgrozībā iekšējā lietošanā latviešu valodā, nepārkāpjot latviešu tiesības nezināt krievu valodu.
Un vide Rīgā, uzraksti uz ielām. Vai tie būtu divās valodās?
Tikai latviski.
Jūs kandidējat uz mēra amatu, taču pirms kāda pusotra gada piereģistrējāties Carnikavā. Vai par Rīgas mēru drīkstētu kļūt cilvēks, kurš nav Rīgas iedzīvotājs?
Tas bija ģimenes apstākļu dēļ, ka man bija jāpiereģistrē dzīvesvieta tur, kur es to varēju piereģistrēt. Es to varēju piereģistrēt Carnikavā, tur es arī dzīvoju, braukāju turp atpakaļ. Nekustamā īpašuma man nav ne tur, ne Rīgā. Likums to atļāva, es to izmantoju. (..)
Sākotnējais jautājums bija plašāks - vai, jūsuprāt, cilvēks, kurš nav Rīgas iedzīvotājs, drīkstētu kļūt par Rīgas mēru.
Jā. Kāpēc gan ne? (..) Es aizstāvēšu gan rīdzinieku, gan visas Latvijas iedzīvotāju intereses, kad viņi ir saistīti ar Rīgas problemātiku.
Vai jūs atbalstītu Aināru Šleseru kā Rīgas mēru?
Visas sarunas par to, kas varētu būt Rīgas mērs, pirms 6.jūnija ir pilnīgi bezjēdzīgas. SC ir savs mēra amata kandidāts, tas esmu es. 7.jūnijā mēs redzēsim, kurš ir iekšā, ar kādu rezultātu, ar kādu atbalstu, un tad skatīsimies.
Lai arī SC formāli nav Rīgas domes koalīcijā, jums ir deputāts, kas vada Sociālo jautājumu komiteju, ir arī deputāts, kas darbojas Rīgas brīvostas valdē. Vai jūs varētu izskaidrot, kāda ir SC loma pašreiz pašvaldībā - jūs esat vairāk pozīcijā vai opozīcijā?
Rīgas domē mūsu pozīcija ir vienkārša. Mēs esam atbildīgi par grūtāko jomu Rīgas pašvaldībā, tā ir sociālā komiteja. To vada mūsu cilvēks.
Bet jūs arī atbalstāt daudzos balsojumos valdošo koalīciju.
Visi balsojumi notiek pragmatiski. Kas ir par labu rīdziniekiem, tas tiek atbalstīts, kas nav par labu rīdziniekiem, tas netiek atbalstīts.
Ko jūs esat izdarījuši pēdējo divu gadu laikā, vadot šo komiteju, un kas nav izdarīts? Vai jūs varētu dažas būtiskākās lietas minēt?
Nav izdarīts tas, ka sociālais budžets varēja būt lielāks. Bet tas bija atkarīgs no tās koalīcijas, kas pašreiz vada Rīgas domi. Kas ir izdarīts - cilvēki mazākā vai lielākā mērā saņem pabalstu.