«Visvieglāk ir sēdēt un ņaudēt, ka nekā nav un neko nevar pasākt, bet, sākot ko darīt, iespējas pašas uzrodas,» norāda D.Caunīte, kuru aktīvās rīcības dēļ Diena izvēlas rubrikā Dara un iedvesmo.
Ar rētainām rokām
Darbu D.Caunīte zaudēja vairāk nekā pirms diviem gadiem. Strādāja uzņēmumā Lido par pavāri, taču darbā sastiepa roku. Tādēļ atlaista, vēlāk gan pēc tiesāšanās darbu atguvusi, taču tur strādāt nav atgriezusies. Iztikas līdzekļu nebija, jāgādā par diviem bērniem. Sākumā nezinājusi, ko darīt ar zemi, līdz dārzkopis Pēteris Heimanis ieteicis stādīt kazenes, kas Latvijā faktiski netiek audzētas.
Stādi jāretina, tie ir ar asiem dzelkšņiem. Vasarā karsts, tādēļ pēc ogu lasīšanas visas rokas vienās rētās. «Kad ierados NVA Limbažu filiālē apspriesties par iespējām iesaistīties bezdarbnieku projektā, vadītāja jautāja, vai man uzklupuši kaķi,» smaidot atceras Diāna. Toties raža bijusi lieliska un salda. Kazenes pārdot vedusi gan uz Skultes ekoproduktu tirgu, gan uz zaļo tirdziņu Saulkrastos un uz Rīgas nakts tirgu. Daudzi pircēji brīnījušies, vai tiešām kazenes audzētas Latvijā.
Šosezen ar ražu tikuši galā ar brāli un meitu, taču jau nākamsezon plāns piesaistīt arī citas darba rokas. «Lai arī vietējie no pārsteigums par to, ko viņa uzņēmusies, saka, ka viņa ir «vecene ar iekšām», cepuri nost!» saka brālis Dainis. «Diānai tāpat kā man ir problēmas ar sirdi, tādēļ vēl vairāk apbrīnoju viņas uzdrīkstēšanos un nevaru atpalikt.»
Ēd pat avīzes
Diāna nevēlējusies savas kazenes mēslot ar minerālmēsliem, tāpēc meklējusi alternatīvas un internetā uzgājusi ideju par biohumusu, ko iegūst, audzējot sliekas. Vietējās gan šim mērķim nederot, vajagot speciālās - Kalifornijas. Ēdot tās visu patērēto barības vielu daudzumu attīra no jebkādiem ķīmiskiem piejaukumiem, likvidē nepatīkamo aromātu un rezultātā rodas unikāls ekoloģiski tīrs mēslojums.
Ēd visu, īpaši tām garšo kabači, ķirbji un kartupeļu mizas, taču nesmādē pat vecas avīzes - stāsta Diāna un izrāda taras kastes, kurās tagad viņas kūtī mitinās sliekas. «Protams, jāzina savi knifiņi, lai barība tām iegaršotos, bet, lai uzturētu noteiktu temperatūru, krāsns jākurina no rīta līdz vakaram,» pamāca D.Caunīte. Barību piegādājot teju viss pagasts, dod ēdienu atkritumus, var tikt arī pie grāmatām.
Lielākais padomdevējs viņai esot Viktors Duļins no Igaunijas, kas Hāpsalā ar biohumusa ražošanu nodarbojas jau 30 gadu. Latvijā līdzīgu rūpalu uzņēmušies Ventspils, Talsu, Kuldīgas pusē un Salacgrīvā.
Šis projekts guvis arī Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) atzinību un ir viens no 250 mazajiem biznesiem valstī, kas ieguvis Ls 4000 pabalstu, kurš nav jāatmaksā. Pagājušajā pirmdienā D.Caune ar NVA noslēgusi līgumu.