Informatīvā daļa
Cik tev ir svarīgi, ka izrāde ir lokalizācija?
Lokalizācijas nozīmi nepārvērtēju. Bet skatītājiem ir patīkami atpazīt, piemēram, ielu nosaukumus. Saruna var veidoties intīmākā tonī.
Cik ļoti ietekmējies no filmām?
Ietekmes galvenokārt saistītas ar tēliem, idejām, arī pasniegšanas veidu - nebaidoties no netīrības, nesmukumiem, bet ar godīgu, inteliģentu attieksmi pret problēmām.
Kā tu pats teiktu, par ko ir izrāde? Par stereotipiem? Laimes meklēšanu? Iekšējās un ārējās dzīves nesakritību?
Galvenais, kas man lika paņemt iestudēšanai šos scenārijus, bija atgādinājums, ka Homo sapiens nepieciešama izaugsme, pārmaiņas. Tas ir drosmīgi un nepieciešami - cilvēkam radikāli mainīties.
Kā jūties, iestudējot pēc Zelta zirga lieliskajiem panākumiem? Gaidīji, ka reakcija būs tik labvēlīga?
Zelta zirgs bija liels risks, tāpēc es gaidīju daudz vairāk kritikas. Ja nebūtu Zelta zirga, Vīns un nezāles arī būtu citādās. Iespējams, vēlme lokalizēt notikumus radās Zelta zirga iespaidā. Izrādās, runāt un interesēties par Latviju var sagādāt arī prieku.
Kas Zelta zirgā bija lielākais risks?
Droši vien žanrs. Tā ir pasaka pieaugušajiem, manifests par Latvijas tapšanu, bet uzrakstīts kā darbs bērniem.
Patlaban daudz tiek runāts par krīzi. Kā tev liekas, ko teātrim tagad vajadzētu vai nevajadzētu darīt? Kur jāvelk robeža starp kompromisu un to, ko nedrīkst pieļaut?
Ja teātri būtu fleksiblas institūcijas, kas reaģē uz jauniem tirgus likumiem, šajā laikā teātri piemērotu savas telpas, meklētu tās citur vai precīzāk censtos trāpīt pieprasījumā. Nedomāju, ka situācija ir tik radikāla, ka pieprasītu tikai vieglas izrādes. Protams, jāņem vērā, vai teātrim ir pietiekams mākslinieciskais potenciāls, lai paceltu vieglos žanrus, jo uz neveiksmīgām izrādēm jau skatītāji tik un tā neies. Pieprasījumā trāpīt ir ļoti grūti, it sevišķi valsts institūcijām. Tā ir aksioma. Bet otra patiesība ir tā, ka vispieprasītākā ir kvalitāte. Tāpēc paškritiskāka attieksme pret sevi ļaus izdzīvot.
Tavs mērķis izrādēs ir izklaidēt? Vai aiz smiekliem neslēpjas arī kas cits, un kuru no šiem slāņiem tu uzskati par primāro?
Izklaide nenozīmē seklumu. Ja izrāde izklaidē, tā izkliedē domas, emocijas, kas sakrājušās. Ceru, ka arī Vīns un nezāles būs šāda domas izkliedējoša izrāde, jo veco domu vietā rodas jaunas. Primārais, manuprāt, izrādē ir svaigums, jaunrade, kas uzrunā.
Par ko teātrim, tavuprāt, šodien jārunā?
Teātris kā mākslas forma man patīk arvien vairāk, jo katra izrāde ir cita pasaule. Jo spilgtāk, radošāk tā eksistēs, jo labāk tā pildīs savas funkcijas. Izklaide, man liekas, nav nemaz tik slikts apzīmējums, ja to uztver kā interesantu laika pavadīšanas veidu. Tāpēc teātri es gribētu redzēt kā laika pavadīšanas veidu, kas bagātina skatītāju.
Analītiskā daļa
Dzirdēju, tu gatavojoties iestudēt vienu vecākajiem eposiem pasaulē Vecāko Edu? Vai šis ir laiks atgriezties, teiksim, pie mitoloģijas, arhetipiem?
Vecākās Edas projekts nav sena ideja, bet pieņem konkrētas aprises. Iespējams, es varētu strādāt arī antikvariātā, jo man kaut kāda neizprotama kolektīva atmiņa par senatni nemitīgi liek apšaubīt atbildi uz jautājumu «kas es esmu?». Man patīk ķēpāties ar tādām domām. Pievēršanās mitoloģijai ir mēģinājums savilkt galus šīm kolektīvajām asociācijām, kas uzrodas un pazūd tad, kad pašas vēlas.
Vai latviešiem tādas kolektīvās asociācijas ir raksturīgas? Kāpēc, tavuprāt, tieši tagad visā pasaulē ir pastiprināta interese par mitoloģiju?
Tur jau tā problēma, ka mazā Latvija ar savu nelielo nāciju nav saražojusi tik visaptverošus latviešu domātāju vai rakstnieku traktātus, kas pateiktu priekšā, kādas ir latviešiem raksturīgas asociācijas. Par šādām tēmām Latvijā runāts ļoti maz. Dzirdēju pat, ka divi latviešu rakstnieki, viegli iereibuši, centās sastādīt, proti, izgudrot, latviešu dievību panteonu, lai aizpildītu šo robu. Latviešu mitoloģijas jeb tautas kolektīvās asociācijas cieši saistītas ar gadalaikiem, ainavām, sētu un mājām. Latviešu pasaules uzbūvi ļoti ietekmējuši saulgrieži, kas formē visu (sa)dzīvi. Tāpēc šosezon Valmieras teātrī taps Virzas Straumēni. Ļoti iespaidīga grāmata.
Tas ir uzstādījums - runāt par Latviju? Interesanti, ka tu teici: «Pārsteidza, ka runāt un interesēties par Latviju var sagādāt prieku.»
Nē, tas nav uzstādījums. Bet tagad ir atbildības laiks - visiem jābūt atbildīgiem par visu. Mēs neskaitļojām, ka tagad būtu izdevīgi iestudēt Zelta zirgu. Tā ir luga, kas piedāvāja milzīgas iespējas sevi attīstīt skatuviski un idejiski. Latvijas tēma to vienkārši veiksmīgi papildināja, atvēra mums lugā jaunus apvāršņus.
Jautājums «kas es esmu?» tev ir personiski svarīgs?
Tas jautājums pats nāk un iet. Pārāk tajā neiedziļinos, bet tas vēl nav atbildēts jautājums. Un laikam tas ir pats svarīgākais.
Teici - spēja radikāli mainīties ir svarīga cilvēka dzīvē.
Pilnvērtīgi dzīvot var arī bez radikālām pārmaiņām - varbūt cilvēkam vajag tikai pacietību, izturību norūdīt, nevis lēkt nezināmajā. Man liekas, ka radikāli soļi nedrīkst notikt nesagatavoti. Cilvēkam jājūtas gatavam. Bet tiem, kuri balansē uz atteikšanās robežas, viens no grūdieniem ir redzēt, kā dara citi. Vīnā un nezālēs to var. Izrādes mērķis gan nav grūst skatītājus no kraujas, lai izbauda brīvo kritienu. Kaut gan - tas tiešām būtu vienreizējs piedzīvojums.