Ar katru dienu kļūst aizvien skaidrāks, ka aiz jūsu valsts karakuģa nogremdēšanas tomēr stāv Ziemeļkoreja. Cik liela ir iespēja, ka Dienvidkoreja izšķirsies par militāru prettriecienu?
Pašlaik, kad notiek šā gadījuma izmeklēšana, man nebūtu pienācīgi komentēt kaut ko šai sakarā par iespējamiem pretpasākumiem. Starptautiska komisija, piedaloties ASV, Zviedrijai, Lielbritānijai un Austrālijai, pēta šā incidenta patieso iemeslu. Kad būsim guvuši šīs komisijas izmeklēšanas caurskatāmos, objektīvos rezultātus un tie būs apspriesti starptautiskajā sabiedrībā, mēs rīkosimies ļoti stingri un spēcīgi, bet tikai uz savstarpējas vienprātības un sadarbības pamata.
Cik nopietni Dienvidkoreja uztver Ziemeļkorejas kodolprogrammu? Cik lielā mērā tā ir tikai komunistu izrādīšanās?
Mums nav zināms, cik daudz kodolieroču viņiem ir, bet viņi paši apgalvo, ka tādi ir. Tomēr viņiem ir jāizšķiras starp bumbu un savu cilvēku pabarošanu, jo viņi nespēj vienlaikus uzturēt atombumbu un pabarot 24 miljonus cilvēku. Vienīgais veids, kā viņiem izdzīvot, ir atmest šīs pretenzijas.
Nesen Ziemeļkoreja lūdza aizdevumu Ķīnai. Vai tas varētu nozīmēt komunistu pozīciju nostiprināšanos?
Stratēģiski un ģeogrāfiski Ķīnai ir senas saiknes ar Korejas pussalu. Viņiem ir savas sarunas un sava ietekme arī uz Ziemeļkoreju. Sevišķi aukstā kara laikā viņiem bija labas attiecības. Nav noslēpums, ka tolaik kopā ar Padomju Savienību viņi bija lieli Ziemeļkorejas atbalstītāji. Bet tagad viss ir ļoti mainījies. Pēc Aukstā kara Dienvidkoreja ar Pekinu 1992. gadā nodibināja diplomātiskas attiecības, un mums ir ļoti spēcīga un laba sadarbība. Pamazām vien mainījusies arī Ķīnas attieksme pret visu Korejas pussalu. Viņiem ir savi pārstāvji Ziemeļkorejā, un mēs neiebilstam pret viņu divpusējām attiecībām. Bet Ķīna ir arī to sešu valstu starpā, kas starptautiskā mērogā iesaistījušās diskusijās par Ziemeļkorejas kodolprogrammu, un to skaitā ir arī Dienvidkoreja. Mums ar Ķīnu ir ļoti laba sadarbība arī šai ziņā, un es nešaubos, ka Ķīnai nākotnē tāpat kā līdz šim būs sava konstruktīva loma šajās attiecībās.
Tātad tas, ka Ziemeļkorejas komunisti paprasa naudu Ķīnai, automātiski nenozīmē, ka viņi to arī dabūs?
Nē, es tā nedomāju.
Neatkarīgi no secinājumiem par jūsu karakuģa nogremdēšanu - cik liela ir iespēja, ka Dienvidkoreja varētu turpināt tā saukto saulaino politiku ar ekonomisko palīdzību ziemeļu kaimiņam?
Pēdējos sešdesmit gados, īpaši aukstajā karā, ar Ziemeļkoreju esam bijuši konfrontācijā, tomēr sevišķi pēdējā dekādē esam īstenojuši iesaistīšanās politiku. Protams, jautājums ir, kā šo iesaistīšanās politiku īstenot, un turpināt saņemt ekonomisko palīdzību gan no Dienvidkorejas, gan no starptautiskās sabiedrības viņi var, tikai atsakoties no kodolprogrammas.
Bet, kad būsim uzzinājuši starptautiskās izmeklēšanas komisijas slēdzienu, tad varēsim runāt par tālākiem rīcības plāniem.
Vai negatīva slēdziena gadījumā ir iespēja, ka varētu aprauties humānā palīdzība Ziemeļkorejai?
Humānā palīdzība ir atšķirīga no citiem palīdzības veidiem. Tā ir pastāvīgi nepieciešama palīdzība. Tomēr mūsu augstākā līmeņa prioritāte attiecībās ar Ziemeļkoreju ir un paliek viņu atteikšanās no atombumbas plāna.
Dienvidkorejas bezdarba līmenis pagājušajā vasarā pieauga līdz 3,8%. Tas ir gluži vai smieklīgs skaitlis Eiropai un Amerikai, bet jūsu zemē tas raisīja bažas un pārmaiņas valdībā. Kā jūs raksturotu Dienvidkorejas ekonomiku?
Kaut arī piesardzīgi pašreizējās krīzes apstākļos, tomēr mēs esam viena no nedaudzām pasaules valstīm, kas no globālās finanšu krīzes atguvās diezgan labi. Šogad mēs paredzam 5% lielu ekonomikas izaugsmes tempu.
Pērn mūsu budžeta pārpalikums bija 15 miljardi dolāru. Nesen uzzināju jaunākos datus - pašlaik mūsu ārzemju valūtas uzkrājums ir 300 miljardus dolāru vērts. Pateicoties valdības plašajiem preventīvajiem pasākumiem, mūsu banku un korporatīvais sektors ir ļoti drošs. Sekmīga bijusi arī preču ražošanas diversifikācija.
Teritoriālā novietojuma dēļ mums aizvien bijuši lieli ārējie izaicinājumi, tāpēc mums jau ir pieredze, ka krīzes laikos tautai jābūt vienotai. Piemēram, 1997. gada finanšu krīzes laikā 3,5 miljoni saimniecību ziedoja valstij savu privāto zeltu, piemēram, rotaslietas. Mēs savācām 160 tonnas zelta.
Diezgan atšķirīgi no Grieķijas.
Kā diplomāts nevaru to komentēt. Katrā ziņā mūsu fiskālā politika bijusi ļoti aktīva. Arī finanšu un korporatīvajā sektorā mikrolīmenī bija liela atsaucība. Protams, izaicinājumi ir. Mums ir gan valsts, gan mājsaimniecību parāds, bet mums ir arī savs veids, kā to mazināt. Strukturālas problēmas ir radušās saistībā ar potenciālā izaugsmes tempa palēnināšanos un lielo atkarību no ārējās tirdzniecības. Tāpēc mūsu attīstība atkarīga no pakalpojumu industrijas attīstības. Salīdzinot ar citām Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas, tas ir, OECD valstīm, pakalpojumu sektora pienesums iekšzemes kopproduktam (IK) Dienvidkorejā ir diezgan zems. Attiecīgi tā ir mūsu prioritāte. Tāpat ražošana ar augstu pievienoto vērtību, piemēram, dizaina attīstība.
Cita prioritāte ir samazināt siltumnīcas gāzu izmešus jeb zaļā stratēģija. Diemžēl Dienvidkoreja ir ļoti atkarīga no enerģijas. Izmešu ziņā esam devītajā vietā pasaulē. Kopenhāgenas sanāksmē mūsu prezidents paziņoja par apņemšanos līdz 2012. gadam izmešu daudzumu samazināt par 30%. Katru gadu tam tiek veltīti 2% no IK.
Vai tiešām viss notiek pēc šā plāna?
Jā, protams. Mēs arī fokusējamies uz pētniecības un attīstības jomām. Pašlaik pētniecībai un attīstībai atvēlam 3,2% no IK, bet 2012. gadā plānojam to paaugstināt līdz 5%. Tas ir apbrīnojums skaitlis, vai ne? Bet šādi mēs ceram izvairīties no riska nākotnē. Tā kā par nākotni mēs esam piesardzīgi optimistiski.
Izklausās, ka Dienvidkorejai lielākās bažas pašlaik ir nevis par savu, bet par pārējās pasaules attīstību.
Šis ir pašreizējās krīzes trešais gads, un šogad mēs Dienvidkorejā uzņemam G20 valstu sanāksmi. G20 ir ļoti piemērots ietvars pasaules ekonomikas stabilizēšanai. Kopā ar citām dalībvalstīm, ieskaitot Latviju ES sastāvā, mēs noteikti krīzi pārvarēsim.
Dienvidkoreja pasaulei devusi arī ANO ģenerālsekretāru Banu Kimūnu. Kā jūs raksturotu Dienvidkorejas globālo lomu un kāda vieta tajā ir Latvijai?
Mums ir unikāla pieredze, no nabadzīgas valsts kļūstot par labklājības valsti. Mēs uzskatām, ka tagad ir mūsu laiks dot ieguldījumu starptautiskajā sabiedrībā mieram, progresam un labklājībai, kas būtu atbilstīgi mūsu starptautiskajai nozīmībai un statusam. Esam formulējuši diplomātisku saukli - Globālā Koreja. Nākamajos piecos gados plānojam palielināt savu līdzdalību starptautiskajā attīstības palīdzībā (ODA). Pašlaik jaunattīstības valstīm caur ODA veltām vienu miljardu dolāru gadā, bet plānojam to trīskāršot, kas būs 2% no pasaules ODA budžeta.
Bez ANO palīdzības pēc Korejas kara mēs nebūtu paši spējuši attīstīt pilnvērtīgu demokrātiju. Arī šai ziņā ir laiks atdarīt ar labu, palīdzot konfliktu plosītām pasaules zemēm. Mūsu miera uzturēšanas spēki, ieskaitot Afganistānu, tiks palielināti. 2012. gadā mēs rīkosim arī pasaules otro kodoldrošības sanāksmi.
Tai visā ir nepieciešama starptautiska sadarbība, Latviju ieskaitot. Mūsu tautām ir ievērojama līdzība. Jūs arī esat piedzīvojuši gan okupāciju, gan izaugsmi, jūs esat maza valsts Eiropā līdzīgi kā mēs - Āzijas mērogiem. Par spīti attālumam un kultūras atšķirībām mums ir daudz kopējā un līdzīgā, kur draudzīga attieksme vienam pret otru nav tas mazākais. Tas vieš optimismu par mūsu attiecībām nākotnē.