Viņiem abiem nav kāju, nosaldējuši. Cik var saprast, Aleksandram ir ģimene, ar kuru viņš nekontaktē, bet Viktoram visi tuvinieki esot miruši, kādu brīdi bijis arī bomzis, tad arī guvis apsaldējumus un sākusies gangrēna. Viņi dzīvo pansionātā, bet gandrīz katru dienu brauc uz Rīgas centru ar savām glāzītēm rokās. No viņu pensijām uz rokas dabū desmit procentus, pārējais paliek pansionātam par uzturēšanu. Aleksandra pensija ir 96 lati, tātad viņa tēriņiem sanāk Ls 9,60. Viktora pabalsts ir 45 latu, tātad viņš pats uz rokas saņem Ls 4,50. Reizi pusgadā maksājot arī transporta pabalstu. Par pajumti un ēdienu trīs reizes dienā jāuztraucas viņiem nav, veļu maina, apģērbu tīra, dzīvo pa diviem istabiņā. Tomēr vīri regulāri brauc uz centru un ubago cigaretēm, cepumiem un, ko tur slēpt - Aleksandrs zīmīgi piesit pie kakla, kas nozīmē, ka kungi mēdz arī iebaudīt sīvo. Ar cigaretēm gan esot negals - kā nopērk paciņu, kamēr tiek līdz pansionātam, tik daudzi lūdzot iedot uzpīpēt, ka puse vien paliekot. No pansionāta iemītniekiem vēl esot divi vai trīs, kas braucot ubagot. Par izmaiņām domes noteikumos abi vīri zina, bet neuztraucas - viņi taču ir pie baznīcas, tur jau drīkst. Taču ubagošanas ierobežojumu viņi nosoda - ir ļoti daudz tādu, kam nav darba.
Ir rīts, abi vīri gatavi sēdēt līdz trijiem, bet dienas laikā katrs kādu piecīti savākt varot. Vai tad ir vērts? «Labāk te, nekā tur uz vieniem un tiem pašiem ģīmjiem skatīties,» uzskata Aleksandrs un atzīst, ka tā ir izklaide. «Ko pansionātā darīt - televizoru skatīties un grāmatas lasīt,» abi ir skeptiski. Kad pirmoreiz sākuši prasīt naudu, bijis grūti, kauns, bet diezgan ātri pieraduši. «Mēs jau neprasām, viņi paši met,» tāds ir abu vīru secinājums.