«Man liekas, ka krīze arhitektūrā pavērsusi lietas uz labo pusi! Ir kļuvis interesantāk skatīties diplomandu darbos. Tā ir kā reakcija uz iepriekšējo gadu farsu,» ar smaidu saka viena no diplomandēm Madara Eisaka - viena no trim studentiem, kas saņēmuši augstāko novērtējumu. Iepriekšējās diplomandu izstādēs dominēja apjomisti (ēku arhitekti), šogad ir vairāk konceptuālu darbu, pilsētplānošanas projektu un rekonstrukciju, jo sevišķi industriālās apbūves reģenerāciju. Piemēram, atbildot uz ieceri Zunda kanāla malā būvēt milzīgo lielveikalu _Akropole_, visas tajā paredzētās funkcijas iepludinātas esošajā apbūvē - dažāda izmēra industriālajās ēkās. Savukārt vietu, kur iecerēta _Akropole_, diplomande atvēlējusi lielam parkam - pilsētnieku ganībām, kā viņa to nodēvējusi. «Tāda veida uzstādījumu - mazas utopijas, ir arvien vairāk. Neviens tā īsti vairs neizpilda attīstītāja iespējas, bet domā ar savu galvu, kas ir labs rādītājs jauniešiem,» stāsta M.Eisaka.
Vairāk sociālu iezīmju
Ir vairāk sociālu iezīmju - tajā skaitā mikrorajona reģenerācija un divu tirgu, Matīsa un Centrāltirgus, sociālo funkciju izvēršana, nedomājot tik daudz par ēkām, kā par ārptelpu. «Šīgada iezīme arī ir darbi, kas pieslēdzas citām zinātnēm, kā socioloģija un ekoloģija, rāda profesijas atvērtību, ka arhitekti sāk skatīties blakussfērās, kā rezultātā top kas efektīvāks,» stāsta M.Eisaka, norādot uz tādu ainaviskā urbānisma piemēru kā Ziemeļu maģistrāles projekta interpretācija, kurā ir izvērsta zaļā zona, atbildot uz to, ka transports pārņem pilsētu un viss tiek pakārtots ceļiem. Šādā «starpdisciplinārajā» kategorijā arī ietilpst projekts salai, kas pēc pusgadsimta var izveidoties Bernātos pie Liepājas, izskalojot krastus.
Daudz darbu ir pilsētvides sakopšana, nevis jauni projekti un tādējādi vairāk atkarīgi no sabiedriskās naudas, kuras ir ļoti maz. Vai nav tā, ka līdzīgi kā ar megaprojektiem nekustamā īpašuma buma laikā, šie ideālistiskie projekti nedemonstrē domāšanu, kas paliks tikai ideju līmenī? «Tie ir praktiski tādā nozīmē, ka sakārto mazās lietas. Senāk bija milzīgi plāni un pieejama nauda, un uzbūvēja tikai lielās lietas un mazo lietu nebija. Tagad tiek sakārtotas mazās lietas, un cilvēki paši sāk darīt, nevis gaida no attīstītājiem. Savukārt līdzšinējie scenāriji tiek pārfrāzēti, tie tiek reģenerēti reālākos attīstības ciklos, kaut kā dzīvīgāk veidots, nebliež uzreiz no A līdz Z. Nāk iekšā jaunas idejas, kas piedzīvojušas veiksmi citā valstī un ko investori grib izmēģināt šeit. Tās vērtības, ko ietver saglabātā vai atjaunotā vērtība, nevar uzcelt no jauna, un to cilvēks sāk apzināties, piemēram, Zaigas Gailes [koka māju] objekti,» stāsta M.Eisaka, norādot, ka veidojas apkaimju projekti un ka cilvēki paši sāk darīt, notiek virzība uz humanizāciju un pašorganizēšanos. Pat iezīmju līmenī tas ir labi pēc tam, kad esam tikai akli sekojuši tirgum, nevis domājuši paši.»
Nespēja domāt vienkārši
Kādēļ Rīgas jaunajā arhitektūrā, neraugoties uz galvaspilsētas lepošanos ar piederību Ziemeļeiropas kultūrai, ir tik maz vienkāršu un elegantu fasāžu, bet to vietā milzums ne īpaši veiksmīgu manierisma mēģinājumu? «Man liekas, ka tas saistīts ar nespēju, jo uztaisīt vienkārši un skaisti ir sarežģītāk nekā mēģināt interesanti, lai arī pēc tam nesanāk. Attīrīt lieko no sava darba ir grūti.»
Viena no šībrīža aksiomām - šis nav labākais brīdis, kad beigt augstskolu. To norāda arī M.Eisaka. «Šobrīd arhitektam beigt augstskolu ir izaicinājums, mūs daļa jau sauc par zudušo paaudzi, jo mums ir tie gadi, kad sevi vajadzētu īstenot un daudziem varbūt nebūs iespēja to darīt brīdī, kad atgriezīsies kāda būvniecība. Tad mēs būsim ārpus modernās teorētiskās aprites. Taču tīri praktiski mēs varam daudz,» uzskata arhitekte.