Latvijas pilsonis nekad nevar būt drošs, ka no rīta pamodies jau nebūs aplikts ar jaunu nodokli. Piemēram, mazās HES nākamgad pamodīsies ar diviem jauniem nodokļiem - subsidētās elektroenerģijas nodokli, kas būs 10% no OIK ietvaros pārdotās elektrības, un 10% tā saucamo ūdens nodokli Dabas resursu nodokļa ietvaros.
Latvijas partijas labprāt mēdz sevi dēvēt par «labējām» un runāt par nodokļu samazināšanu. Tomēr arī labējā politiķī sēž iekšā sociķis, kas, nonācis varas pozīcijās, ir sašutis, ja vēl kas nav aplikts ar nodokli.
Ekonomikas ministrija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija izkāvušās un panākušas vienošanos, ka mazajām hidroelektrostacijām dabas resursu nodoklis tiks aprēķināts pēc faktiskā ūdens patēriņa. Dabas resursa nodokli aprēķinās, kilovatstundas pārrēķinot uz patērētajiem kubikmetriem ūdens. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs aģentūrai LETA atzīst, ka tas divas reizes samazinās plānotos ieņēmumus. Taču ministrs ir priecīgs, ka vispār tiks iekasēts nodoklis par patērētajiem ūdens resursiem.
Šķiet, ka Latvijā ir parādījies jauns domāšanas veids - visam ir jābūt apliktam ar nodokli! Kā tā var būt, ka kaut kas nav aplikts ar nodokli - šausminās ministrs. Ministrs no partijas, kura sevi uzskata par labēju.
Uzņēmēji šausminās, ka vēl nekad nav bijis tik traki, ka vēl nekad nav bijusi tāda neziņa un haoss nodokļu sistēmā. Protams, ka sabiedrības lielai daļai ir pilnīgi nospļauties, ar kādiem nodokļiem tiek aplikti reklāmdevēji vai mazās HES. Šķiet, uz to arī pamatojas aprēķins, ka jaunie sagudrotie nodokļi, kas tiek uzlikti atsevišķām uzņēmumu grupām, neizsauks lielus protestus uz kopējo problēmu fona.
Kam šodien viegli, kam daļas gar citu? Tomēr ir bīstami, ka parādās nodokļi, kuru vienīgais pamatojums ir budžeta ieņēmumi, respektīvi, vajadzība paņemt naudu. Kur mēs vēl varētu paņemt naudiņu? Uz nozari kā uz nabagu ciematu gluži kā viduslaiku feodālis no savas augstās kalnu pils lūkojas ministrs, skatīdamies, kur vēl ko var pagrābt, lai pārdalītu tālāk. Šāda «laupītāju filozofija» nodokļu sistēmā ir pilnīgi pretēja paļāvības, attīstības un sekmējošas nodokļu politikas principam. Tā sēj nedrošību un neziņu, kas nevis piesaista, bet atgrūž uzņēmējus. Un nevienam neveicina vēlmi maksāt nodokļus.
Turklāt ieņēmuma palielinājums no pacelta nodokļa nav rēķināms mehāniski, kā dažam mūsu labēji kreisajam sociķim šķiet. Katrā jomā ir robeža, līdz kurai, paceļot nodokļu slogu, valsts budžeta ienākums nevis palielinās, bet pazūd vispār.
Ja runa būtu tikai par pārcelšanos uz ēnu ekonomiku, tā būtu puse nelaimes. Vēl varētu utopiski domāt, ka, ceļot nodokļus, mēs tomēr kaut kā apspiedīsim neapzinīgos nemaksātājus, piespiežot viņus maksāt. Tomēr bieži vien notiek pats vienkāršākais un primitīvākais. Uzņēmējs nerentablu biznesu slēdz vai pārceļ citur - un nav vairs ne biznesa, ne nodokļu ieņēmumu.
Vai tiešām tas ir tāls sapnis, ka Latvijā reiz būs valdība, kas valsti redz kopumā, kopumā skatās uz nodokļu sistēmu kā vienotu veselumu. Pašlaik demisionējošs ministrs veido kaut kādus «nozares nodokļus», kas būtībā ir absurds.