Jāteic, ka valdībai kopumā ar atalgojuma sistēmas principu apstiprināšanu neiet viegli - vispirms ir gana kaismīgi jādiskutē par to, kurš tad būs augstākās algas «etalons», tad atklājas, ka tādu institūciju kā Finanšu un kapitāla tirgus komisijas un Latvijas Bankas darbiniekus vai Saeimas deputātus vienotajā atalgojuma sistēmā iekļaut nemaz nav iespējams, bet, kad beidzot par augstākās algas «etalonu» izvēlēts Valsts prezidents, tad atkal izrādās, ka pret to kādam ir motivēti iebildumi.
Nav šaubu, ka diskusijas par to, vai kāda amatpersona spēs izdzīvot ar nieka pāris tūkstošiem latu mēnesī laikā, kad garantētā iztikas minimuma līmenis tikai nupat ir palielināts līdz 40 latiem mēnesī, diemžēl ir kļuvušas par vienu no faktoriem, kas vairo spriedzi sabiedrībā.
Taču, koncentrējoties tikai uz to, cik lielai jābūt kādu vēlētu vai ieceltu amatpersonu amatalgai, novārtā tiek atstāts jautājums par papildu labumiem. Šeit nu īsti vietā būtu atcerēties par Saeimas deputātu kompensācijām. Pietiek tikai ieskatīties Latvijas Republikas Saeimas mājaslapā, lai konstatētu, ka daži deputāti kompensācijās saņem visai ievērojamas summas. Redz, ikviens deputāts katru mēnesi saņem sakaru izdevumu kompensāciju 54 latu apmērā un vēl reprezentācijas naudu 135 latu apmērā. Tiem, kas nedzīvo Rīgā, ir tiesības saņemt arī kā transporta, tā dzīvojamo telpu īres izdevumu kompensācijas, turklāt pēdējo apmērs, laikam jau atkarībā no tā, cik pieticīgu mājoklīti savām vajadzībām īrē deputāts, šī gada augustā bija no 225 latiem līdz 485 latiem mēnesī. Un tas notiek laikā, kad šur tur Rīgā redzami reklāmas plakāti ar piedāvājumiem īrēt labiekārtotus dzīvokļus par 99 latiem mēnesī, bet valdība, meklējot papildu ieņēmumu avotus valsts budžeta nodokļu ieņēmumu papildināšanai, uzdevusi Finanšu ministrijai izstrādāt priekšlikumus par to, kā aplikt ar ienākuma nodokli labumu no darba devējam piederošas vieglās automašīnas izmantošanas personiskajām vajadzībām. Turklāt spēkā vēl joprojām ir Saeimas Kārtības ruļļa pants, kurš nosaka, ka deputātiem izmaksātās kompensācijas netiek apliktas ar nodokļiem. Nav dzirdēts, ka tautas kalpi kaut reizi būtu debatējuši par to, ka vajadzētu maksāt nodokļus arī par saņemtajām kompensācijām, kuru kopējais apmērs dažiem deputātiem pārsniedz 800 latu mēnesī.
Nav šaubu - šeit varam runāt par īstu dubulto morāli, un ne tikai tādēļ, ka, skaļi uzsverot, ka algas ir samazinātas, deputāti aizmirst par faktu, ka viņiem ir piešķirti arī dažādi papildu labumi. Tieši vakar, lemjot par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanas likumu, dažus parlamentāriešus piemeklējusi skaudrā atklāsme, ka prezidentam taču ir piešķirti tādi labumi kā automašīna un dzīvoklis arī pēc pilnvaru termiņa beigām, no kuriem viņam neesot tiesību atteikties pat tad, ja tie viņam nav vajadzīgi. Savukārt pret sūrā darbā nogurušo deputātu likumiski saņemtajām kompensācijām nez kādēļ nevienam neceļas nekādi iebildumi, bet tādu nieku kā to, ka «parastiem mirstīgajiem» pašiem nākas segt gan dzīvokļa īres, gan transporta izdevumus, vispār reti kāds politiķis atceras.
Risinājums šajā situācijā ir iespējams tikai viens. Pirmkārt, Vienotas atlīdzības sistēmas ieviešanas likumā ir jānosaka, kādus sabiedrības apmaksātus labumus vai kompensācijas ir tiesīgas saņemt vēlētas vai ieceltas valsts amatpersonas. Jānosaka ir detalizēti un precīzi, lai atkal neveidotos situācijas, kad, pārsaucot kaut vai dzīvojamo telpu īres kompensācijas citā vārdā, kāds tās turpina saņemt. Otrkārt, dažādi spēkā esoši likumi, kas paver iespējas apiet Vienotās atlīdzības sistēmas likumu, ir jāsaskaņo ar šo likumu. Treškārt, arī visu papildu labumu saņemšana ir jāapliek ar nodokļiem, tādējādi papildinot valsts budžeta ieņēmumus.
Negribētos ticēt, ka sistēma, kas dod iespējas izmaksāt par materiālo stimulēšanu pārdēvētas prēmijas, jo prēmiju izmaksa ir aizliegta, vai nodrošināt ērtu sadzīvi laikā, kad sabiedrība jau pieradināta pie taupības režīma, izrādīsies neiznīcināma.