Rezultatīva futbola piekritēji, iespējams, piedzīvoja vilšanos, taču jau pirms mača varēja prognozēt, ka virsroku ņems piesardzīgs futbols. Pirmajās desmit minūtēs divas izdevības atklāt spēles rezultātu bija spāņiem - Dāvida Viljas izgājienu prasmīgi apturēja vārtsargs Manuels Neiers, bet Karlesa Pujola ar galvu sistā bumba lidoja pāri vārtiem. Šīs epizodes mobilizēja vāciešus aizsardzībā spēlēt vēl centīgāk, tāpēc spāņu ofensīva uzbrukuma zonā noplaka.
Taču spāņi paveica pašu svarīgāko - ar blīvu spēli vidējā līnijā neļāva sāncenšiem ieskrieties pretuzbrukumiem. Iespējams, vāciešus iegāza ieradums uzbrukumus noslēgt ar sitieniem no vārtu priekšas un soda laukuma. Pārāk reti tika meklēta laime ar tālsitieniem, lai gan iespējas uzsist bija. Piemēram, Mesutam Ezilam. Otrā puslaika vidū lieliska izdevība bija uzmainītajam Toni Krosam - 20 gadu vecais vācu pussargs sita tuvajā vārtu stūrī, bet teicami reaģēja Ikers Kasiljass.
Uzvaras vārtus guva Spānijas aizsargs Karless Pujols, kurš pēkšņi iesteidzās soda laukumā pēc stūra sitiena un spēcīgi sita ar galvu. Līdzīgi vārtus guva arī Argentīnas aizsargs Gabriels Heince spēlē ar Nigēriju, un arī toreiz spēle noslēdzās ar minimālu uzvaru 1:0. Lielas nozīmes tam nav, taču cilvēciska interese gan, kuram konkrētajā situācijā bija jānosedz Pujols. Tā, šķiet, bija vienīgā Vācijas rupjā kļūda aizsardzībā.
Spānija pelnījusi uzslavas arī par spēles izskaņu. Lai gan Vācija pastiprināja uzbrukumu ar augumā raženo Mario Gomesu, pēc piespēlēm soda laukumā otrajā stāvā bumbu pārliecinoši kontrolēja Eiropas čempioni. Izšķiroša loma bija arī tam, ka deviņi Spānijas futbolisti pārstāv vai nu Barcelona, vai Madrides Real komandu. Tātad daudz spēlējuši kopā un saprotas no pusvārda.