Laiks rādīs, vai šī runa tiešām būs jauns sākums ASV un musulmaņu attiecībām vai arī paliks labo vēlmju līmenī. Neviena no šīm iespējām nav izslēgta. Taču, gaidot konsekvences, būtu jāatceras, ka runa nepretendēja uz izsmeļošu problēmu starp ASV un musulmaņu pasauli analīzi un risināšanu. Tā bija nevis akadēmiska, bet politiska runa ar ļoti konkrētiem mērķiem.
Atjaunot komunikāciju
Pirmais mērķis bija atjaunot komunikāciju ar musulmaņu un it īpaši arābu pasauli. Tiešā runa ļāva izvairīties no arābu režīmu un mediju filtra, ar kura palīdzību sistemātiski tiek sagrozīta informācija par ASV politiku un sabiedrību. Spriežot pēc nepieredzētās intensitātes, ar kuru medijos, universitātēs, interneta forumos un blogos diskutē par ASV prezidenta runu, šis mērķis tika sasniegts. Var šaubīties, vai tāpēc bija nepieciešama pārmērīga reliģijas cildināšana, jo musulmaņu pasaules spilgtākajiem sasniegumiem zinātnē, mākslā, mūzikā un dzejā, kurus pelnīti atzīmēja Obama, nav nekā kopīga ar ortodoksālo islāmu. Taču, ja šīs Kairas terapijas rezultātā arābu jaunieši ieklausās Obamas, nevis Osamas balsī, tad eksperiments bija to vērts.
Uzlabot tēlu
Otrais mērķis bija uzlabot ASV tēlu musulmaņu acīs, lai viņus pārliecinātu, ka uz kopīgām vērtībām un interesēm balstītā sadarbība ar ASV ir viņu interesēs. Obama pamatoja nepieciešamību turpināt ciešu iesaisti Afganistānā un Pakistānā ar cīņu pret Al Qaeda un Taliban ekstrēmismu, kas ir nāvīgs arī musulmaņiem. Viņš gudri izmantoja savu popularitāti un multikulturālo dzīvesstāstu, lai aicinātu musulmaņus atbalstīt brīvības dienas kārtību, jo «tiesības netraucēti paust savu viedokli un brīvi izvēlēties savu valdību ir ne tikai amerikāņu idejas, bet universālas cilvēktiesības».
Vislabākajās Amerikas tradīcijās Obama atzina savas valsts kļūdas, piemēram, atbalstu valsts apvērsumam pret demokrātisko valdību Irānā 1953.gadā vai Gvantanamo. Taču viņš neteica tikai to, ko publika vēlējās dzirdēt. Godīgi un atklāti viņš savai auditorijai izvirzīja tikpat augstas prasības kā paša valstij. Tāpēc viņš atgādināja par sešiem miljonien holokaustā nogalinātajiem ebrejiem - viņam nebūtu nepieciešamības to darīt, ja arābu pasaulē šā unikālā nozieguma noliegšana nebūtu tik izplatīta. Viņam arī nenāktos aicināt arābu valstis izbeigt Izraēlas un Palestīnas konflikta izmantošanu iedzīvotāju uzmanības novirzīšanai no citām problēmām, ja tā nebūtu arābu režīmu ierastā prakse. Runājot par reliģijas brīvību, viņš kritizēja «dažu musulmaņu tendenci vērtēt savas ticības stiprumu caur citu ticību noniecināšanu» - tā ir skaidra norāde uz neiecietību, kas valda lielākajā daļā musulmaņu pasaules. Obama vērsa īpašu uzmanību uz koptu un maronītu situāciju, bet viņa vārdus par labu plurālismam var interpetēt kā atbalstu arī citām apspiestām minoritātēm - vai tie ir bahāisti Irānā, šiīti Pakistānā un Saūda Arābijā vai arī kristieši Alžīrijā. Obamas stingrais atgādinājums, ka demokrātija ir ne tikai vēlēšanas, bet arī minoritāšu tiesības, likuma vara, tolerance un kompromisa gars, ir veselīgs brīdinājums gan arābu autokrātiem, gan viņu islāmiskajiem oponentiem.
Dažas vilšanās
Savā tieksmē iekarot musulmaņu un arābu sirdis un prātus, ASV prezidents teica arī dažas lietas, kas skan mazāk pārliecinoši. Sieviešu tiesībām veltītā daļa izraisa vilšanos. Obama atbalstīja musulmaņu sieviešu tiesības valkāt hidžabu. Taču, ja jau viņš pieskārās šai tēmai, viņam tikpat skaidri vajadzēja aizstāvēt arī tās musulmaņu sievietes, kas galvas segt nevēlas, bet spiestas to darīt Irānā, Saūda Arābijā vai Afganistānā un brutāli sodītas, ja atsakās sekot šīm normām. Prezidents palaida garām izcilu iespēju pateikt skaidri un gaiši, ka nomētāšana ar akmeņiem, fiziskie sodi, bērnu precēšana, specifisku apģērbu uzspiešana, dzimumu segregācija, cita veida fiziska un psiholoģiska vardarbība un sieviešu diskriminācija, kas bieži tiek attaisnota islāma vārdā, XXI gadsimtā vienkārši nav akceptējama. Šādam paziņojumam nākot no populārā ASV prezidenta, neapšaubāmi tas sniegtu spēcīgu morālu un politisku atbalstu musulmaņu liberāļiem.
«Dažu Rietumu valstu» kritizēšana par hidžaba valkāšanas ierobežošanu izskatījās kā nevajadzīgs aizvainojums tuvam sabiedrotajam - Francijai. Kā zināms, Francijas sekulārisma versija paredz visu reliģisko simbolu - ne tikai musulmaņu - izslēgšanu no skolām un valsts institūcijām. Šāds izkārtojums atšķiras no Amerikas tradīcijas, taču pierādījis savu dzīvotspēju. Katrā ziņā, mēģinot uzlabot attiecības ar musulmaņu pasauli, nevajadzētu rast liekus pārpratumus ar Rietumu sabiedrotajiem.
Reakcija uz runu
Reakcija uz Obamas runu musulmaņu pasaulē parāda, ka galvenie mērķi - komunikācijas atjaunošana un imidža uzlabošana - kopumā tika sasniegti. Runa ir labs sākums, taču to, cik lielā mērā attiecības tiešām mainīsies, noteiks konkrētie darbi.
Pirmā nopietnā pārbaude optimismam, ko izraisīja Kairas runa, ir demokrātiskā sacelšanās Irānā pret prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu, bet faktiski jau pret islāmiski militāro puču, kas iznīcinātu pēdējās brīvības paliekas un konsolidētu islāma republikas radikālā spārna varu. Obama tālredzīgi atturējās no skaidra atbalsta paušanas opozīcijai, tā režīmam liedzot iespēju sacelšanos pasniegt kā Lielā Sātana iejaukšanos Irānas lietās. Viņš atkārtoja savu iepriekš izteikto piedāvājumu runāt ar Irānas valdību par visiem konflikta jautājumiem, pirmām kārtām kodolprogrammu un atbalstu terorismam. Taču pēdējie notikumi skaidri parāda, ka patiesā atslēga šo problēmu atrisināšanā nav darījumi ar Ahmadinedžādu vai Hāmenei, bet Irānas demokratizācija. Ja ASV (kopā ar Eiropu) nostāsies Irānas tautas pusē, tas patiešām būs «jauns sākums», kas iedvesmos demokrātus arī citās valstīs ar musulmaņu iedzīvotāju vairākumu. Turpretim, ja ASV, risinot kodolprogrammas un terorisma problēmas, upurēs demokratizācijas mērķi, tas nozīmēs nevis «jaunu sākumu», bet atgriešanos pie vecās, diskreditētās «reālpolitikas». Tas būtu sliktākais iespējamais signāls musulmaņu pasaules demokrātiem un noliegtu Kairas runas pozitīvo iespaidu. Atliek cerēt, ka Kairas uvertīru neapklusinās Teherānas sēru maršs.
* Rakstā paustas autora domas, ne sociāldemokrātu frakcijas nostāja