Kā radās tēma par pērlēm?
Man ir glezna, kas saucas La perla. Es gribēju uzgleznot kaut ko baltu, absolūti trauslu. Tas nāk no bērnības atmiņām. Vecvecākiem bija klona grīda, un tur bija nolikta kartona tortes kaste, un tajā lika olas. Man ļoti patika tas kontrasts - joprojām acu priekšā ir pelēkais, brutālais klons un uz tā kaut kas tik trausls. Kasti pat pacelt nevarēja, jo tas baltais šķita tik trausls. Man ļoti gribējās uzgleznot to sajūtu. Tā ir ļoti dabiska sajūta - tas ir kas tāds, kas nav izdomāts. Tā radās tā baltā glezna un arī jautājums, kā to nosaukt. Pērle šķita piemērots nosaukums, jo arī tai piemīt trauslums. Kāpēc pērle konkrēti šim muzejam? Tur bija divi līmeņi, kas saslēdzās, - muzeja aicinājums un fakts, ka jāpiestrādā pie projekta, ko muzejs apstiprinās. Domāju par muzeju, ko tas nozīmē, par tā ēku un bērnības atmiņām. Tur ir kolekcijas, Kazaks, Grosvalds... Īsti dārgakmeņi. Lai tur kaut ko izstādītu, tam ir jābūt ļoti... ļoti precīzam, ļoti nostrādātam un izlolotam. Dabā man ar kaut ko ļoti izlolotu asociējas pērle. Tā kā es strādāju arī ar perlamutra pigmentiem, man likās, ka varētu padomāt par pērli. Tas ir interesanti - kas tad dabā ir pērles? Tas ir brīnums, kas rodas ūdenī, rodas no tā, ka austerē iekļūst svešķermenis vai smilšu graudiņš, vai maza zivtiņa. Aiz šausmām austere to pārklāj ar perlamutru.
Tā ir aizsardzība?
Man tā likās ļoti interesanta paralēle. Mēģināju uzaudzēt pērli gleznā, ar reljefu, atdarināt pērles formu. Manuprāt, tā jau robežojas starp objektu un gleznu. Nav vairs tikai plakne, tā ir arī kā objekts.
Lielai daļai mākslinieku radošā kulminācija ir pirms pusmūža. Jūs izklausāties pēc amatnieka - slīpē un slīpē savu stilu. Tādā gadījumā jums pati pilnība varbūt būs vecumdienās. Vai jūs tomēr novirzāties un maināt savu stilu?
Kā jūs to domājat?
Jūs daudz strādājat ar faktūrām, krāsām kā izteiksmi un mērķi pašu par sevi. Jūs pilnveidojat un attīstāt, bet nemaināt savu...
Rokrakstu? Jā, tas, manuprāt, ir tāds izteiksmes veids. Ir mākslinieki, kas strādā figuratīvi, cits visu mūžu glezno klusās dabas. Maniem darbiem ļoti būtiska ir gaisma. Tām gleznām, kurām ir reljefs, protams, ir arī ēna. Tā ka ir ļoti daudz komponentu un līdz ar to arī iespēju. Vienmēr ir licies interesanti, ka izstādei ir tēma vai uzdevums. Tehnika un ierobežojumi ļauj darbam attīstīties daudz centralizētāk.
Tātad jūs nenogurstat no iešanas dziļumā un niansēs?
Izstādē ir darbi, kas ir ļoti maigi un trausli... tāds lolojums. Un ir arī darbi, kas ir ļoti robusti un agresīvi, varbūt pat asi. Gamma ir pietiekami plaša.
Jūs vienmēr gleznojat abstrakti, nepievēršoties dzīviem motīviem - cilvēkiem vai dabai?
Daba man, protams, ir iedvesmas objekts. Visos manos darbos ļoti daudz kas ir ņemts no dabas tādā vispārējā skatījumā. Arī ļoti konkrēti - esmu mēģinājusi uzgleznot darbus melnus kā ogle. Kad runā par to, ka ir melns kā ogle, runa ir par kaut ko ļoti koncentrētu, simtiem tūkstošu gadu seniem iežiem, par to, kas ir sakoncentrējies un sakrājies. Mēģināt to, kas dabā iepatīkas un iedvesmo, pacelt citā plaknē.
Cilvēki mani interesē, bet es esmu beigusi Mākslas akadēmiju un pirms tam Rozentāla skolu. Es ar cilvēka figūru strādāju 12 gadu, esmu to apguvusi. Tai brīdī tas bija interesanti, bet pēc tam likās, ka daudz interesantāk ir runāt citā glezniecības valodā.
Vai gleznošana jums ir līdzeklis, ar ko kontrolēt sava laika plūsmu?
Tas būtu bezgala naivi - censties kontrolēt laiku. Drīzāk laiks kontrolē manu darbību. Protams, jautājums par gleznošanu un laiku ir interesants, jo gleznojot laikam ir citi nosacījumi. Citreiz īsā laika sprīdī tiek piedzīvots daudz, citreiz tiek pavadītas dienas un nekas netiek atrisināts.
Vai jūsu gleznas un raksturs sasaucas?
Par to man pašai grūti spriest, domāju, ka manās gleznās noteikti var atrast manas emocijas, pārdomas un pārdzīvojumus.
Saistībā ar jūsu glezniecību piemin atsauci uz Marku Rotko. Viena no viņa gleznām, kas pastāvīgi apskatāma Metropolitēna mākslas muzejā Ņujorkā, ir Ziemeļaustrumeiropas lauku rudens krāsās. Ienāca prātā, ka varbūt šī atsauce ir virspusēja, jo vienkārši gan viņš, gan arī jūs kādā brīdī esat iedvesmojušies no Latvijas dabas?
Protams, Rotko man bija liels pārsteigums. Mākslas akadēmijas pirmajā kursā es nonācu Ņujorkā, un tāda mēroga māksla man bija atklājums, mani ļoti iespaidoja arī citi amerikāņu abstrakcionisti. Domāju, ka gan Marka Rotko, gan manā gadījumā netiek meklēts dabas atspulgs, bet tiek runāts par emocijām, teiksim, tām sajūtām, kuras pārņem rudenī. Ir vesela faktoru amplitūda, kurā mākslinieks var strādāt. Mani šie amerikāņu meistari ļoti iedvesmo, bet, kad es pirmo reizi tos darbus redzēju ārzemēs, es sapratu, ka es tajā brīdī tā nevaru. Man nav pietiekamas pieredzes un prakses, lai es tādā veidā spētu izteikties. Tas man likās daudz drosmīgāk, precīzāk un koncentrētāk, nekā es tad spēju izteikties.
Starp jums un amerikāņu abstrakcionistiem ir paaudzes mākslā, tā ka droši vien viņiem bija citi motīvi tā gleznot nekā jums.
Tas, kā mākslinieki strādā, ir ļoti individuāli. Mākslas zinātnieki noteikti to varētu atšķetināt no personīgās dzīves un dažādiem iespaidiem. Atbildēt, kāpēc tas ir tieši tā.
Jūs paļaujaties uz mākslas zinātniekiem? Lasīju jūsu darbu aprakstus un neesmu kompetents tiem nepiekrist. Tai pašā laikā neesmu arī kompetents tiem piekrist, jo nezinu, kā ir patiesībā. Tas ir sagudrots kādas autoritātes galvā, jo tāds ir viņa kā mākslas kritiķa darbs - interpretēt.
Ja jūs ieietu muzejā un palūgtu izstādes katalogu, manuprāt, jums būtu interesanti to izlasīt. Tajā ir raksts, ko uzrakstījis Maskavas mūsdienu mākslas kritiķis Leonīds Bažanovs, Krievijas Valsts laikmetīgās mākslas centra mākslinieciskais vadītājs. Man bija ļoti interesanti, ka viņš man darbos saskatījis pilnīgi kaut ko citu nekā teorētiķi līdz šim.
Jums tas bija interesanti?
Tas bija vērtīgi. Viņš noformulē lietas, kuras intuitīvi iet tai virzienā, kurā gāju, bet nekad nebiju noformulējusi.
Tas ir līdz šim trāpīgākais raksturojums?
Es vienkārši minēju konkrēti šo, atbildot uz jūsu teikto, ka kritiķiem ir jāraksta un viņi raksta. Arī šīs izstādes sakarā brīžiem likās, ka mākslas teorētiķis, kuram tā jāvirza, uzraksta rindiņas pilnīgi aptuveni un neko neizsakot. Bet mans ideāls gan žurnālista, gan mākslas kritiķa un arī mākslinieka darbā ir precizitāte.
Grūti būt precīzam ar tik gaisīgu matēriju kā doma.
Jā, bet ir jābūt, ir jācenšas. Runājot par abstrakto mākslu - domājot par skatītājiem, kuriem nav mākslas izglītības un mākslas skatīšanās pieredzes, ir būtiski, lai, lasot divus trīs teikumus par attiecīgo darbu, tie būtu iespējami precīzi un pamatoti formulēti.
Vārds vārdā nevar izteikt to, kas ir abstraktā darbā, jo tas ir abstrakts tieši tādēļ, lai tas uzrunātu aptuveni.
Tā ir liela problēma, ka daudzas lietas baidās nosaukt vārdā un cilvēki baidās runāt par savām emocijām, ko raisa mākslas darbi, lai arī runāt par emocijām ir ļoti cilvēcīgi.
Cilvēcīgi ir arī slēpt emocijas.
Jā, bet jautājums, ko un cik lielā mērā vajag slēpt.
Vai nav tā, ka jūs spējat tik skaidri un atklāti runāt par savu darbu tāpēc, ka nu jau diezgan ilgu laiku esat pavadījusi Francijā?
Man ir grūti salīdzināt ar citām zemēm, jo neesmu dzīvojusi nekur citur kā Francijā un Latvijā. Francijā ir ļoti attīstīta diskusijas kultūra. Sabiedrības līmenī par politikas un kultūras jautājumiem tiek diskutēts - tā nenotiek, ka jautājums tiek risināts bez konkrētās jomas speciālistiem un diskusija aizietu līdz baltkvēlei. Tur ir tā burvība, ka jebkurš jautājums tiek formulēts, meklēti dažādi viedokļi, konfrontācija, situācijā rodas verbāli risinājumi un tā mainās. Nav viena konkrēta lēmuma, kas tiek uzspiests bez diskusijas. Sevišķi par lielām un nozīmīgām izstādēm ir ļoti konfliktējoši raksti un diskusijas.
Vai izjūtat antiimigrācijas noskaņojumu Francijā, kas gan vairāk varbūt izpaužas pret musulmaņiem?
Tas ir ļoti konservatīvā vidē, nevis Parīzē. Ir pat tāds viedoklis, ka īstie parīzieši ir cilvēki, kuri tur nav dzimuši, bet iebraukuši. Parīze ir ļoti internacionāla. Lai arī, protams, tiek lietota franču valoda, iebraucēji ļoti lepojas ar savu izcelsmi.
Vai arī jūs spējat Parīzē apvienot savas divas identitātes - latvisko un francisko?
Es neesmu domājusi tādā griezumā. Latviešu valoda ir mūsu bagātība un bagāža, bet identitātes jautājumi... Tur ir lietas, kas, protams, ir atšķirīgas.
Jūs Rīgā esat ļoti labi ieredzēta, bet kāda ir rezonanse Parīzē? Kā lielā pilsētā tur droši vien ir ļoti grūti izsisties, ne tā?
Jā, ir gan grūti (iesmejas). Ir daudz mākslinieku un galeriju, bet tām ir citāds darba veids nekā šeit. Tās ir nopietnas galerijas, kas strādā ar noteiktiem māksliniekiem un neuzņemas pēc iespējas vairāk darba. Tai pašā laikā nāk daži izstāžu piedāvājumi, bet ir jāskatās, ar kādiem noteikumiem.
Ir dzirdēts sakām, ka ir četri izšķiroši mākslas tirgi, šķiet, Parīze, Londona, Šanhaja un Maskava.
Ja runāsit ar kādu krievu, viņš, protams, teiks, ka tā ir Maskava (iesmejas), bet anglis, ka tā ir Londona... Grūti teikt, vai tā ir, kā jūs sakāt, bet neapšaubāmi mākslas norises Parīzē ir ļoti intensīvas.
Jūsu gadījumā gribētos cerēt, ka ir atmaksājies palikt pie glezniecības un sava stila. Vēl pirms 10 gadiem līdz ar mediju mākslas ienākšanu glezniecība bija otrajā plānā, bet nu glezniecība ir atgriezusies ar līdzvērtīgiem noteikumiem, dzīvo savu dzīvi, un nevienam vairs nerodas jautājums par tās vitalitāti.
Jā, protams, kad parādījās jaunie mediji, tā bija, bet tas, kādu radošās komunikācijas veidu mākslinieks izvēlas, ir ļoti individuāli. Atminos, pirms vairākiem gadiem dzirdēju kādu Parīzes mākslinieku sakām, ja viņš tuvāko piecu gadu laikā neatradīs savu rokrakstu, vispār vairs nestrādās. Man šķiet, ka es vispār nekad neesmu domājusi par savu rokrakstu. Vienkārši raksti, tā tas ir, ne?
Jā, tas ir interesanti, ko nozīmē atrast savu rokrakstu - vai to, ka vienā dienā cilvēks sāk strādāt labāk?
Ja man vēl būtu jānoņemas ar tādām lietām kā meklēt savu rokrakstu...
Varat būt gandarīta, ka jūsos ir ielikta pārliecība par sevi, kas ļauj jums darboties.
Tas ir pats darba process, kas man to dod un palīdz darboties. Ne jau konkrēts rezultāts mani interesē.
Jā, jo nevar jau būt viens brīdis, kad jūs palūkojaties uz savu darbu un sakāt - nu tas ir pabeigts.
Tikai tad, kad sāku šo izstādi krāmēt, man sāka šķist, ka zinu, ko vajadzēja.
Vai izstādes darbi ir saistīti?
Katrs ir atsevišķs, lai arī lielākā daļa ir tapusi tieši šai izstādei, tie ir domāti likt kopā un veidoti kā dialogs.
Cik ilgi jūs parasti veidojat gleznu?
Parasti ilgi, bet es vienlaikus strādāju ar 10-15 gleznām un dažādiem izmēriem. Šai izstādē ir gleznas, ar kurām es strādāju apmēram pusotru gadu.
Jūs tverat pasauli caur gaismu?
Es domāju, ka runa ir par vispārīgiem jautājumiem - emocionāliem un cilvēciskiem. Abstraktajā mākslā par tiem tiek runāts citādi. Tiek runāts ar krāsu un laukumu. Tas ir pilnīgi cits vispārinājums. Tas man bija tuvs veids un joprojām ir. Tajā ir emocionāls sakāpinājums.
Tas ir nekonkrētāks veids un godīgāks, jo, precīzi to ietērpjot, tas kļūtu vienpusīgāks.
Runāt ļoti konkrēti par šādām lietām ir daudz grūtāk. Es bieži domāju par kādu Fellīni citātu - kad viņš veido filmu, viņš mēģina to radīt tik precīzu kā kosmosa kuģi. Jo, iedomājieties, kas notiek, ja kosmosa kuģī pieļauta kļūda. Arī, ja filmā vai mākslas darbā tiek pieļauta kļūda, tas nestrādā un nesasniedz... Mēnesi! (Iesmejas.) ... Skatītāju.
Bet, ja visu mēģina ļoti precīzi aprakstīt, tas jau robežojas ar apmātību un var sajukt prātā?
Nu, teiksim, literatūrā ir tas pats Marsels Prusts, kuršmēģināja radīt absolūtu literatūru.
Tas ir kaut kādā ziņā. Drīzāk dzeja ir relatīvi precīza, jo tā katram dod interpretācijas iespējas un ir elastīga.
Tam, kurš to sadzird. Arī dzejai, tāpat kā mākslas darbam, jābūt pietiekami atvērtai, lai, ar to konfrontējoties, cilvēkam rastos domas un emocijas.
Tāpēc māksliniekam ir svarīgi distancēties no savām emocijām.
Nē, tā nav nekāda distancēšanās - tieši otrādi!
Ja sajūtas izliks nepastarpināti, tās izklausīsies banāli.
Bet ar to arī var strādāt - reizēm glezna sanāk bezgala banāla, parasta un pat neinteresanta, un tad pēkšņi... Kas ir tas nepieciešamais milimetra pagrieziens un rakurss, kas to visu maina? Tāpēc jau mākslā vērtības bieži vien ir ļoti vienkāršas lietas.
Caur kādiem līkločiem līdz tam jānonāk? Par jūsu gleznām gan nevar teikt, ka tās ir vienkāršas.
Dažas ir ļoti vienkāršas - ļoti bieži tajās it kā nekas daudz nav attēlots.
Vai jūs estētiski ietekmēja Rīgas 4. vidusskolas skaistā Pārdaugavas apkārtne?
Man tā patika, bet jāatzīstas, ka 4. vidusskola ar vairāk nekā 30 bērniem klasē un milzīgajiem koridoriem bija zināmā mērā ciešanas. Kad iestājos Rozentāla skolā, es biju tik priecīga - nelielas klasītes, skolotāji bija personības, un bija arī ambīcijas, jo no visas republikas bija sanākuši bērni, kas gribēja būt mākslinieki.
Jūs gleznojat dažādās krāsās, bet vienmēr ģērbjaties melnā. Kādēļ tā?
Tā ir uniforma. (Iesmejas.) Nē, tas vienkārši ir ļoti universāli - tas ir nekā, par to nav jādomā, melnais atbrīvo no tādu jautājumu risināšanas, kā dažādas krāsas drēbes apvienot. Tas ir arī ļoti nopietni, tai pašā laikā neitrāli, gandrīz vai neredzami.
Jūs gribētu būt neredzama?
Jā, man ļoti bieži tā ir. Es domāju, ka man prieks ir skatīties, nevis tapt apskatītai.
Vai jūs bērnudārzā esat gājusi?
Jā.
Un kā patika?
Man labāk patika mājās, dārzā starp puķēm, bet nebija citu iespēju. Pagāja vairāki mēneši, līdz es bērnudārzā adaptējos. Tur nebija katram individuālas pieejas.