Nebūs palicis nepamanīts fakts, ka Kameronu un Bigelovu saista ne tikai radoša draudzība un viena profesija - režisors, bet savulaik vienojušas arī ģimeniskās saites (1989.-1991. gadā). Par šo tēmu prese brangi ņēmās visu nomināciju laiku, un to nepalaida garām arī Oskaru šova vadītāji Stīvs Mārtins un Aleks Boldvins. «Viņa bija tik laimīga būt nominētai kopā ar viņu, ka aizsūtīja Kameronam brīnišķīgu dāvanu grozu - ar laika degli,» tāds šova vadītāju jociņš no Losandželosas Kodak teātra skatuves.
Vai Bigelovas uzvara bija paredzama? Daļēji, jo kuram gan nepatīk piedalīties «vēstures fakta» tapināšanā - un kāpēc lai tas nepatiktu ASV kinoakadēmiķiem, kuriem pēkšņi bija reāla iespēja atdot balsi par režisori sievieti? Jāatgādina, ka Bigelova nav pirmā režisore, kura bijusi nominēta Oskaram - līdz tam šo nomināciju izpelnījušās arī Līna Vertmillere (par Septiņām skaistulēm/Seven Beauties 1975. gadā, Džeina Kempione (par Klavierēm 1993. gadā) un Sofija Kopola (par Pazudis tulkojumā 2003. gadā). Un tomēr viņa ir tikai ceturtā - šis fakts neko labu par mačisko kinoindustriju vis nerunā. Cik šajā akadēmiķu balsojumā bija vēlmes radīt sensāciju, cik patiesa Bigelovas darba novērtējuma, cik baiļu publiski akceptēt (oskarot) filmu, kas postulē totālu ekrāna sintētiku kā Avatars, cik vēlmes pierādīt neatkarību no zombējošās naudas varas - Avatara rekordpeļņas, to nu mēs neuzzināsim nekad.
Toties vēsturē ir ietikusi Bigelova ar talantīgu darbu, kas pēta karu, arī ASV militārās misijas, ārpus jelkāda ideoloģiska konteksta, rezumējot - karš ir globāla narkotika, kuras ikdienas patēriņā sen zudusi jelkāda politiskā un ideoloģiskā motivācija, kur un kāpēc karojam. Sapiera triumfs tad arī aizēnoja visus citus Oskaru «pārsteigumus», kuru pat īsti.. nebija. Gan pirmā, gan otrā plāna aktierdarbu nominācijās vinnēja pretendenti, kuri jau bija saņēmuši lērumu balvu, kas droši ļauj prognozēt arī uzvaru Oskaros. Tas attiecas gan uz Sandru Buloku (Aklā puse), gan Džefu Bridžesu (Trakā sirds), gan austriešu aktieri Kristoferu Valcu (Bēdīgi slavenie mērgļi), gan afroamerikānieti Moniku, kuras uzvara nodrošināja vienu no diviem Oskariem negaidītu popularitāti guvušajai amerikāņu neatkarīgajai filmai Dārgumiņš (otrs Oskars - par labāko adaptēto scenāriju). Pārsteigums bija arī tas, ka labākās ārzemju filmas Oskars tika nevis diviem ļoti spēcīgiem Eiropas pretendentiem - Kannu festivāla laureātiem Baltajai lentai un Pravietim, bet gan argentīniešu retrotrillerim Noslēpumi viņu acīs.