- Nolādētie ārsti, - viņš atsāk dobjākā balsī. -Viņi tur muļļājās, kaut ko analizēja, bet Zina jau bija finišā. Tas bija rudenī, nu, jā - mazajai bija tikai seši mēneši, pusgads. Nē, nu ko - es tak jau sen biju atpakaļ no Maskavas, es jau tur, nu, cik - ja mēnesi, tad ilgi. Uz dzemdībām biju atpakaļ. Un kā es skumu pēc viņiem! Zvanīju, rakstīju, tur paciņas visādas un tā. Viņa tik laipna, tikai tāda pavisam klusa bija palikusi, bet māte, tā gan vienā laidā nelikās mierā. Vienā trakošanā ņēmās. Arī vēlāk - bērnu man nedošot, pati audzināšot un tādā garā. Mātīte. Varbūt man tomēr drusku stingrāk to lietu vajadzēja ņemt. Bet mans patents, ideja gāja uz galu, jo tie maskavieši nebija sapratuši un atteica likt sarakstos, un tas viss vienlaikus. Tik negaidīti. Tā dullā, trakā - atņēma man mazo. Pēc dažiem gadiem gan gāju, zvanīju, bet šī tikai kliedz - tik rupja, ka bail. Droši vien tagad mirusi, vajadzētu būt mirušai. Bet es, lūk, viens.
- Kur tad viņa palika, tā jūsu meitiņa?
- Kā lai es zinu? Mani spēki bija galā, un cik tad es būtu zemojies, ir taču robežas. Tagad viņai laikam kādi divdesmit pieci jau būs. Neciešu bērnus.
Es gan zinu, ka meita bija pie Gunāra nākusi, visu esmu pieredzējusi. Dziļi ievilcis elpu, viņš todien stāvēja istabas vidū, līdz sadzirdēja, kā aiz viņas noklaudz priekšnama durvis. Vecas krūtis gaisu ilgi nevar aizturēt, bet viņa jau aiz durvīm bija tikai īsu brīdi. Kamēr viņa klauvēja - un viņš zināja, kas klauvē, jo bija redzējis, kā meita pagalmā runājas ar Ernu no pirmā dzīvokļa, - lūk, kamēr viņa klauvēja, Gunārs ar aizturētu elpu blenza uz Gagārinu. Cik dīvaini, šādā brīdī - meita viņu uzmeklējusi pēc divdesmit pieciem gadiem - viņam prātā kaķis. «Kas gan notiks ar Gagārinu, ja viņa mani aizvedīs?»
- Nu, neblenz, ko es ar viņu tagad. - Viņš pūš dūmu mutuļus un pakrata ar pirkstu Gagārinam.
- Vienam, man jāpaliek vienam. Nevienam nekad nav interesējušas manas domas, un ko vairs tagad. Kāda nu vairs nozīme tām manām izvēlēm? Kam tad tas mans krietnums vairs būtu noderīgs? Vai nekrietnums kaitīgs. Viens, mēs abi, es viens pats, lai arī varbūt drusku nelietīgs, bet palieku pie tā. Principā. Lai gan, kāpēc nelietīgs? Jā, un es jau to sen esmu zinājis, ka uz Maskavu man toreiz nevajadzēja. Bet kā gan tolaik es to būtu varējis saprast?
Nākamajā dienā viņš sēž savā virtuvē ar Lieldienu olām un mālē vispirms gaiši zilas, rozā un zaļas, tad klāj virsū tumšākus toņus, un pamatā olas iznāk pelēcīgi brūnas. Vai zaļgani pelēcīgas. Katrai olai vidū paliek tas dzeltenais bumbulis, ko nevar redzēt, bet zina, ka ir. Tad baltais aizsargslānis un čaumala, un daži krāsas slānīši. Piecas riebīgas olas žūst piepīpētajā virtuvē, zem galda krāc Gagārins, un pie loga dreb Gunārs, rokas nolaidis gar sāniem. Daži pirksti ar zaļu un sarkanu krāsu, drusku ticis arī uz pelēkajām biksēm. Es jūtu, kā viņš ienīst manas sienas un šo pirmā stāva virtuves logu uz pagalmu, viņš ir tāds - no krabjiem. Bet pagalmā - tur mani mīluļi Anna un Mihails. Samiedzis acis, biezu dūmu ieskauts, viņš vēro, kā bērni līkņā pār masīvo koka galdu, šķiet, zīmē vai lasa, un pēkšņi Anna saļimst - vispirms sakņūp pret galdu, tad noslīd dubļos, tuvumā noklaudz logs. Mihails mirkli apstulbis stāv, ar abām rokām apķēris grāmatu, un tad metas projām.