Pats process bija patiešām interesants, labs. Tas patiešām ir jaunums Latvijas politikā. Kandidātus faktiski izvirzīja nevalstiskās organizācijas, notika vesela virkne diskusiju, kurās varēja redzēt, vai konkrētais kandidāts vispār kaut kaut ko jēdz šajās lietās, kāda ir cilvēka vīzija par elektronisko mediju attīstību. Process tātad bija interesants. Vienīgā problēma, ka viss šis izvērtēšanas process nekādā veidā nebija saistīts ar lēmuma pieņemšanu. Jo, kā jau pie mums notiek - šoreiz nevis zoodārzā, bet laikam kādā citā vietā -, atkal ļoti šaurs pelēko kardinālu loks pieņēma lēmumu, kas būs šajā padomē, un koalīcijas deputāti par to ļoti disciplinēti nobalsoja komisijā, un baidos, ka nobalsos arī plenārsēdē.
Kas liek par to domāt, ka gala lēmumu par NEPLP sastāvu jau pieņēma šaurs cilvēku loks, kā jūs sakāt?
Īlenu maisā, kā saka, nenoslēpsi. Es pat nerunāju par tā saukto Ēlertes - Mūrnieces sarakstu, kas tika publicēts. Bet fakts ir fakts - jau janvāra sākumā LTV programma Panorāma nosauca konkrētus topošos padomes locekļus. Un tie precīzi ir tie paši uzvārdi, kas tagad ir iekļauti Saeimas lēmumprojektā. Tātad jau pirms trim nedēļām bija zināms, par ko koalīcija balsos, bet paralēli vēl tika rīkotas visādas diskusijas, kurās koalīcijas deputāti cītīgi tēloja, ka vēl pārdomās un izvērtēs, kaut gan no viņiem ļoti maz kas ir atkarīgs. Varu saprast koalīcijas partiju vēlmi kontrolēt visu, īpaši informatīvo telpu. Bet, ko es nevaru saprast un piedot, ka notiek divkosīga spēlēšanās ar tādiem svētiem jēdzieniem kā atklātība, tiesiskums un demokrātija. Protams, ir zināma politiskā loģika, ka varas partijām ir jārīkojas pēc zināma scenārija, bet nav ko mānīt cilvēkus, ka tas ir kaut kas demokrātiskāks, nekā ir bijis iepriekš. Jā, arī līdz šim visas partijas centās amatos bīdīt cilvēkus, kuri viņiem ir simpātiski un kuriem ir kaut kādi neformāli sakari ar partiju. No šiem pieciem viens ir bijis Pilsoniskās savienības biedrs, kas ietilpst Vi enotībā un tikai nesen izstājās no tās. Vēl cits kandidāts vispār balotējās ZRP sarakstā pēdējās vēlēšanās. Es negribu šiem cilvēkiem neko pārmest, jo līdzdalība politikā ir visnotaļ atbalstāma lieta. Tomēr, piekrītot kandidēt ar šādiem nosacījumiem, viņi paši padara sevi par politisko manipulāciju ķīlniekiem. Tas nevar neizraisīt pamatotas bažas par šo cilvēku politisko neatkarību. Bažas rada arī tas, ka daži kandidāti runā par NEPLP lomu kā pasūtītajam un producentam, bet tie ir cilvēki, kas paši nodarbojas ar producēšanu. Un vai tur nevar rasties kāds interešu konflikts. Neatkarības ziņā šī padome būs daudz vairāk mazaizsargāta nekā iepriekšējā.
Kā vērtējiet NEPLP locekļu kandidātus?
Kandidāti ir ļoti spēcīgi - gan tie pieci, kas tagad ir iekļauti Saeimas lēmumprojektā, gan tāpat pārējie 17, kas izgāja otrajā kārtā. Un pat vairākums no tiem pāri par 40 kandidātiem, kas tika sākotnēji izvirzīti, - tikai daži bija patiešām gadījuma cilvēki. Katram no 17 tiešām ir sava vīzija, katru bija ļoti interesanti paklausīties. Bet man ir zināmas bažas. Jau no paša sākuma konsultatīvā padome nāca ar priekšlikumiem, kuros bija īpaši uzsvērts, ka ir ļoti svarīgi, lai NEPLP darbotos cilvēki, kas pārstāv dažādas nozares - lai būtu gan satura veidotāji, gan tehnoloģiju lietpratēji. Starp šiem pieciem cilvēkiem diemžēl tādas daudzveidības nav, jo viņi lielā mērā koncentrējas uz satura veidošanu. Ir producenti, žurnālisti, analītiķi. Kas mani visvairāk uztrauc, ka tur nebūs cilvēku, kas patiešām ļoti labi zina mūsdienu tehnoloģijas. Tas nozīmē, ka padome būs atkarīga no ekspertiem. Būs spiesta paļauties uz to, ko viņiem ieteiks dažādi padomnieki, - ar NEPLP būs viegli manipulēt. Kandidātu vidū bija virkne cilvēku, kas pazīst mūsdienu tehnoloģijas un redz, kā tās attīstās. Žurnālistiem diemžēl bieži ir tikai ļoti aptuvens priekšstats par to, kā viņu radītais saturs sasniedz lasītāju vai skatītāju. Šodien tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka, ja padome pretendē uz stratēģisku vīziju, plānošanu, uzdevuma formulēšanu - un nacionālā pasūtījuma formulēšana ir padomes kompetence -, tad padomes locekļiem ir jābūt ļoti skaidram priekšstatam par tehnoloģisko attīstību, bet tā tas nav.
Kā vērtējat vienota sabiedriskā medija izveidi?
Domāju, ka tas ir pareizi, un vispirmāmkārtām no tehnoloģijas viedokļa. Šodien vēl atrodamies laikā, kad atšķirības starp radio un televīziju vēl ir ļoti dziļas, jo radio vēl turpina darboties analogā formātā, bet televīzija ir pārgājusi uz apraidi digitālajā formātā, taču tas nebūs mūžīgi. Faktiski jaut tagad gan radio, gan televīzija integrējas internetā. Īpaši jauno cilvēku vidū ir arvien mazāk tādu, kam vispār ir televīzijas pieslēgums, kas vienkārši izmanto IP televīziju un skatās viņus interesējošus raidījumus internetā, arī radio klausās internetā. Protams, radio saglabās savu tirgus daļu, jo ir autovadītāji. Tomēr integrācija ir neizbēgama, kas nosaka to, ka nevajadzētu mākslīgi dalīt sabiedrisko mediju televīzijā un radio, jo gan televīzija, gan radio pievērš aizvien lielāku uzmanību internetam, kurā integrācija ir dabiska. Tehnoloģiskajai integrācijai ir jāatspoguļojas arī administratīvajā līmenī un satura līmenī. Bažas rada, vai neveidosies pārāk liela politiskā ietekme uz sabiedriskā medija redakcionālo darbību.