Latvijā ar vēzi katru gadu saslimst apmēram 10 000 cilvēku, no tiem ar krūts vēzi - ap 1000 sieviešu. Lai veicinātu krūts un dzemdes kakla vēža diagnosticēšanu, kopš janvāra valsts organizē skrīninga programmu, sūtot sievietēm vēstules un aicinājumus uz analīzēm. Lelde Vancoviča, vēža skrīninga vadītāja, stāsta, ka pagaidām sieviešu atsaucība ir tikai 13-19%.
Ļubova, kurai pirmo reizi vēzis atklāts pirms 15 gadiem, teic: «Ko lai saka sievietei, kurai vēzis ceturtajā stadijā? Tāpēc aicinu sekot veselībai, lai tā nenotiktu.» Viņa uzskata, ka vēža slimniekiem ir jādalās savā pieredzē - tas stiprina slimībā. Vēzis var apdraudēt jebkuru. To viņa saprata, ieraugot rindu pie onkologa, tāpēc ir gatava šai sarunai.
Kā dzīvosim?
Ļubovu pirmo reizi operēja 47 gados - noņēma krūti. Vēlāk izrādījās, ka viņai ir arī olnīcu un dzemdes vēzis. Nākamajās operācijās tika izņemtas gan olnīcas, gan dzemde. Ļubova uzskata, ka slimība bija likumsakarīga viņas dzīvesveidam un sakritībām. «Pēc dabas esmu ugunīga - daudz raizējos. Pirms saslimšanas 1989.gada septembrī cietu autoavārijā. Triecienā ar krūti atsitos pret priekšējo sēdekli - vēlāk tajā vietā parādījās bumbulis.»
Pēcoperācijas depresiju, asaras, nespēku, vemšanu ar viņu kopā izcieta vīrs. «Ik dienu uz slimnīcu veda paša vārītas zupas un morsiņus. Smagākajā posmā mājās, kad gulēju un vēmu blakus noliktā bļodiņā, vīram teicu, ka gribu mirt. Viņš paskatījās un teica - meitenīt, ko nozīmē - gribu mirt? Kā mēs ar meitu bez tevis dzīvosim? Balsī bija sāpes un liela mīlestība. Noticēju, ka uz maniem pleciem ir mājinieku labklājība, nolēmu, ka jāiztur un jādzīvo.» Saņemties palīdzējusi arī mazmeitas piedzimšana. Meita toreiz bijusi vienīgā pelnītāja, tāpēc, līdzko mazajai palika četri mēneši, rūpes par bērnu tika uzticētas Ļubovai. Vēlāk pirmais vārds, ko mazmeita teica, bija - baba.
Zelta rokas
«Grūtā brīdī, kad šķiet, ka no sievietes vairs nav palicis pāri nekas, svarīgi palikt par sievieti,» stāsta Ļubova. «Grūti būt sievietei ar vienu krūti, tāpēc piemeklēju protēzi. Peldēties gan neeju, lai neizkrīt,» viņa smej. Ļubova novērojusi, ka sievietes, kurām ķīmijterapijas dēļ sāk izkrist mati, tomēr kļūst skaistākas. Viņas nosedz galvu ar lakatiņu, bet ne jau tas dod šarmu. Tā ir dzīves izjūta un apzināšanās, ka dzīve ir brīnums un bezgala vērtīga. «Es savai slimībai saku paldies. Ja nebūtu saslimusi ar vēzi, domāju, nekad tā arī nebūtu iemācījusies novērtēt dzīvi kā tagad. Tā ir mainījusies uz labo pusi, esmu iemācījusies to baudīt. Ja agrāk neizdevās īstenot plānus, piemēram, sīkums - dzīvokli sakārtot tad, kad gribēju, tas bija mazs pasaules gals. Tagad ir tā, ka uz jūru esmu gatava braukt, ja arī laiks ir lietains. Mana slimība ir pieredze, kas netraucē dzīvot.»
«Kopš saslimšanas nepārtraukti lielos,» viņa smej. Tā kā slimības dēļ ilggadējo inženieres darbu vajadzējis pārtraukt, mājās sēdēt negribējies, viņa beigusi Burdas rīkotos kursus. «Nu sēžu un tamborēju,» viņa stāsta, «adu un šuju krustdūrienā.»
Cīņa visu dzīvi
«Ja tev drūmi, paskatoties uz šo gleznu, atceries savus laimīgākos brīžus,» saka Ļubova sievietēm, kurām dāvina savus darbus. Šovasar onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības Dzīvības koks rīkotajā rehabilitācijas nometnē viņa satika citas bēdumāsas. «Sākumā šaubījos, braukt vai ne. 20 gadu tālāk par Jūrmalu nebiju bijusi - esmu mājas cilvēks, nepatīk gulēt svešā vietā, bet citu sieviešu pieredze palīdzēja sapurināties dzīvei. Man jau 15 gadu pieredze, un es savukārt varēju uzmundrināt viņas. Zinu, ka neesmu pasargāta no tupmākām vēža saslimšanām, bet darīšu visu, lai tā nebūtu. Būšu skaista kā šodien, adīšu, tamborēšu, par dzīvi priecāšos. Zinu, ka tā būtu gribējis mans vīrs, kuru pirms četriem gadiem pavadīju aizsaulē.» Arī viņam tika diagnosticēts vēzis.