Bērnībā nav izjutis vecāku mīlestību, mācījies internātos un palīgskolās, vēlāk Smiltenes profesionāli tehniskajā skolā Aivars apguvis ceļu meistara profesiju. Patikusi tehnika, aizrāvies ar kartingu. Strādājis pa naktīm, sitis kastes, darījis citus darbus, lai kartingā varētu ielikt jaunus kloķus. Kā tagad saprot, bijis arī vējš galvā, lai tiktu pie vajadzīgajām detaļām, apzadzis motociklu. Saņēmis sodu. Kā lāsts bijis arī alkohols, dēļ tā divas reizes dzīvē visu pazaudējis, tagad neskatās tam virsū. Izjukusi ģimene, pats uzskata, bijis «nodzēries līdz kniedei» un, ja otrreiz neieliktu cietumā, būtu jau zem zemes.
Pirmo reizi reāls cietumsods bijis gandrīz trīs gadus, kad apzaguši restorāna īpašnieces pagrabu, otrajā reizē par zagšanu piespriesti desmit gadi, lai arī stāvējis tikai uz vakts. «Ja esi vienreiz sodīts, tad daudz neskatījās, tad summēja nosacīti iedotos gadus,» soda bardzību skaidro Aivars. Reāli izdarīto pat neatceroties, jo kārtējo reizi bijis alkohola nemaņā, tad radusies drosme.
Kad kamerā iemests cilvēks ar Bībeli rokā, tā pie viņa nonākusi pirmo reizi Jēzus vecumā - 33 gados. Sācis grāmatu lasīt, domāt, radusies drosme nostāties pretī cietuma vadoņiem, lemt pašam, ko darīs. Sapratis, ka bezdarbībā atrofēsies, radusies ideja iemācīties adīt un adījumus sūtīt uz bērnunamiem - par to savulaik rakstīja arī Diena. Visu smalki reģistrējis un zina teikt, ka apadījis pusotru tūkstoti bērnu. Strādājis diendienā sešus gadus, līdz ņemts vērā viņa lūgums apžēlot, un atbrīvots pirms noteiktā laika.
Dzīve meža vidū
Kad nokļuvis brīvībā, turpinājis nodarboties ar labdarību, bet daudzas lietas bijušas nepieņemamas, jo bijuši cilvēki, kas uzdrošinājušies citiem nest arī nederīgas lietas.
Nolēmis mēģināt dzīvot sev, pusgadu meklējis, līdz internetā atradis sludinājumu, ka Dāviņu pagastā pārdod 21 hektāru mežu un zemi. Tajā laikā strādājis celtniecības firmā un paņēmis kredītu. Kad atbraucis, sirds teikusi, ka te ir īstā vieta, pat nav aizdomājies, ka būs jādzīvo meža vidū bez elektrības un ūdens. Tomēr vienam ilgi nav iznācis būt. Pēc pāris mēnešiem viņam zvanījuši gan no baznīcas, gan no probācijas dienesta, lai paņem pie sevis kādu cilvēku. No pirmajām dienām te joprojām dzīvo Dmitrijs Mihailovs, kas arī savulaik izcietis sodu cietumā, bijušais darbabiedrs no celtniecības firmas - Jānis Sproģis, Jevgeņijs Vasiļons no kaimiņiem, kura vecāki miruši. Viņi sagatavo un pēc tam tirgo malku, šobrīd līdz gada beigām noslēgts līgums ar Latvijas mežiem, tā ka izcērt arī krūmus un iztīra grāvjus.
Sākumā dzīvojuši šķūnī, tagad jau mājai uzsliets otrais stāvs. Tas viss esot taisīts no tirgošanai nederīgiem materiāliem. «Esmu atbildīgs par meža māju, lai visi būtu paēduši,» teic Aivars. Pretī nācis daudziem, nevienam, kas uz šejieni atraduši ceļu, nav atteicis. Jānis stāsta, ka jaunie nav pieraduši pie fiziska darba un malku cirst daudziem izrādās par grūtu, Aivars vairs neauklējoties arī ar tiem, kas nespēj iztikt bez alkohola, tādiem iespēja tiek dota tikai vienu reizi. Lietoto tehniku gaterim ieguvuši pretī par 20 kubiem sazāģētu taras dēlīšu, bet kalpojot labi. Gaterī darbu neliedz ne daudzbērnu tēvam, kas palicis bez darba, ne vīram, kam dzīvoklis jāizīrē, lai bankai atmaksātu ņemtos kredītus. Malku ziedojot vientuļiem veciem cilvēkiem un daudzbērnu ģimenēm, lai arī pašiem ir bijušas dienas, kad nav ko ēst.
«Četras dienas bijām bez ēdiena. Atradām vecus kartupeļus, kas vesti meža dzīvnieku piebarošanai, un izdzīvojām,» atceras Aivars. Drīz piezvanījis kāds draugs un, uzzinot par situāciju, atvedis ēdamo. Kad pietrūcis līdzekļi tik nepieciešamajam traktoram, atskanējis zvans, ka vēlas palīdzēt. Viņš priecājas, ka netrūkst labu un atsaucīgu cilvēku, kas saprot, ka otram neklājas viegli. Benzīna uzpildes stacijas R plus R īpašnieki ticot, ka naudu par benzīnu viņš atdos vēlāk, uzņēmējs Egils Millers tic, ka par kravas mašīnu tiks samaksāts pamazām.
J. Sproģis stāsta, ka te reizēm esot kā Sibīrijā - uz izdzīvošanu, visgrūtāk, ka nav elektrības, lai iedarbinātu tehniku, tiek izmantots ģenerators, taču bieži vien degvielai jāpatērē 100 latu dienā. Uz jautājumu, kāpēc un kas liek šeit palikt, Jānis pārliecināts, ka palikuši tie, kas nebaidās darba un novērtē Aivara lielo atsaucību un uzticību. Kopīgi uzceltas četras lielas siltumnīcas, kur audzē tomātus un gurķus, iegādātas vistas, zosis, truši, audzē cūku. Vagās aug kāposti, bietes, burkāni, pupas.
Glāba māti ar bērniem
Bauskas Dzīvē sludinājumu, ka piegādā malku, izlasījusi Irēna Dubrovska. Kad sazvanījušies, Aivars atvedis garus malkas gabalus, teikusi, ko ar tādiem iesāks. Uz jautājumu, vai tad nav veča, kas palīdzēs, vārds pa vārdam triju bērnu mamma atzinusies, ka nesen kļuvusi atraitne. Aivars bez lūgšanas atvedis papildu kravas, palīdzējis malku sazāģēt, sarunājis labus meistarus, kas par simbolisku samaksu palīdz Irēnai uzcelt šķūni. «Sāku palīdzēt, un labdarība pārauga jūtās, tādēļ tagad esam ģimene,» atklāj Aivars.
Šovasar Dāviņu pagastā Aivars glābis kādu jaunu sievieti ar sešiem bērniem. Izmisusi izskrējusi pretī no meža, bēgusi no vīra dzērāja. Abi ar Irēnu nosprieduši dot pajumti viņas mājās. Tagad te mitinoties visi kopā ar astoņiem bērniem. Irēna stāsta, ka izprot Sanitu, jo pašas bērna tēvs visu nopelnīto nodzēris vai nospēlējis spēļu automātos, līdz notikusi nelaime un gājis bojā.
«Lai arī Aivaram pašam nekā daudz nav, viņš centīsies citiem palīdzēt, cik spēj,» stāsta arī Aivara kaimiņiene Mārīte Pučeka, kas agrāk strādājusi par sociālo darbinieci. Pagastam neatradās līdzekļu benzīnam, bet Aivars iedevis, lai viņa pagasta bērnus var aizvest uz labdarības pasākumu, citreiz uz zoodārzu.
Kad Diena apskata meža māju Kaži, saimnieks rāda, kur iecerējuši istabas bērniem, kur Irēna vēlas vannasistabu, jo viss vēl top. Aivars stāsta, ka esot nojauta, ka vienmēr būs cilvēki bez pajumtes, kam jāpalīdz, tādēļ plānojot māju vēl paplašināt. Uz atvadām Aivars atklāj vēl kādu noslēpumu, lai arī lielie bērni no pirmās laulības nesen iecēluši viņu vectētiņa kārtā, Irēna gaidot abu mazuli, tādēļ ieceres nevar neizdoties.