Var jau domāt, ka tas tikai pievērstā objektīva fenomens, kas cilvēkam liek sajusties īpaši, ieņemt neikdienišķas pozas - «kā smukāk» - un vienkārši neuzvesties piemēroti konkrētajai situācijai. Un tomēr kaut kas tajā ir. Tie plūdu apgrūtinātie cilvēki laivā ar paunām sev veltīto uzmanību sveic kā piemērotu, jo arī viņuprāt brīdis ir sevišķs, turklāt ne tāds, ka būtu jātaisa bēdīgs vai dusmīgs ģīmis, bet var pasmaidīt un pamāt.
Līdz ar upēm no krastiem iziet ierastā sadzīve, un savā ziņā tas nav slikti, jo ļauj paskatīties uz ierasto atšķirīgi. Piemēram, uz trekno gadu vidusslānim domātajiem privātmāju ciematiem. Pietiekams vidusslānis, lai tos pilnībā apdzīvotu, tā arī neradās, un ne viens vien no tiem, kas tomēr pamanījās, kā tai krievu parunā teikts, tikt ārā «no dubļiem par kungiem», sevišķi ar lielajiem paliem tagad ir atpakaļ turpat - dubļos un pat nedaudz zem ūdens līmeņa. Aušīgi bija sava zemes stūrīša un mazās pils kārotāji, negausīgi un bezatbildīgi - cēlāji, būvatļauju izsniedzēji un pārdevēji, un nedomāti vieglprātīgas - bankas, kas šos purvciemus finansēja. Visprātīgākie pagaidām izskatās apdrošinātāji, kuriem polisēs plūdi figurē kā papildus atrunājams un apmaksājams papildrisks, un atšķirībā no «laimes pļavu» plānotājiem un apbūves zonējumu mainītājiem viņi pie apdrošināšanas maksas aprēķina plūdu kartes ņem gan vērā. Dažs āķīgāks apdrošinātājs arī norāda uz atšķirību starp plūdiem un paliem, kas neuzmanīgākam apdrošināšanas līguma slēdzējam tagad var izrādīties liktenīga nianse, bet jebkurā gadījumā Latviju šopavasar piemeklējušie plūdi nav nekāda pāri saprašanai un paredzamajam ejoša stihija, nekāds force majeure, tāpēc, ar pienācīgiem argumentiem apgādājušies, klienti no apdrošinātājiem jau pamazām sāk paģērēt savu. Bez sava diemžēl jāpaliek tiem, pret kuru kaitēm - neuzmanības, nolaidības, muļķības, negausības - nav citas apdrošināšanas kā vien pašu piesardzība.
Ja ne gluži citu, tad citādu leņķi un argumentus pali dod arī vienos vārtos dzītai un katru publicitātes iespēju meklējošai retorikai. Tā, pēc Ventspils mēra Aivara Lemberga teiktā, pārējo ņemšanās ar plūdu seku novēršanu ir «māžošanās un nezināšana». Valsts varai viņš pārmet izrādīšanos un darbības imitāciju, jo atbilstīgai rīcībai tai trūkst pieredzes. Lembergs pats uzrāda gluži vai metafizisku pieredzi un spēju tikt galā ar dabas untumiem. Tā viņš jau bija sataisījies protestēt pret ledus spridzināšanu Ventā, kad ledus sastrēgums pie Zlēkām izkustējies pats. Tiešām iespaidīgi. Gluži vai būtu jāapsver Lemberga apkārt vadāšanas iespēja pa ledus sastrēgumu vietām. Jo citu, acīmredzot ar zemāku pieredzi un teikšanu apveltītu amatpersonu ierašanās kritiskajās vietās bez zināma daudzuma trotila ekvivalenta neko nelīdz - dabas spēki uz vārda vien nepiekāpjas ne ģenerāļu, ne iekšlietu ministres, ne pilsētu amatpersonu autoritātei.
Vēl palu ūdeņi no anonimitātes dzelmes plašsaziņas telpā uzjundī pa «vidējam latvietim», kas citādi publicitāti diez vai būtu izpelnījies. Bet tagad nacionālā ziņu aģentūra smalki izklāsta, ko par ledus spridzināšanu pie Pļaviņām domā Jānis no Kokneses un arī pļaviņietis Renārs. Spriežot pēc visa, viņuprāt, būkšķis varēja būt arī lielāks, jo ar šo te gurķošanos būs tāpat kā pērn - nekā nebūs. Saprotams, ka amatpersonas ar vērienīgāku spridzināšanu neaizraujas, jo zivīm nodarītais posts tad varētu būt lielāks par daža acu kārības apmierināšanas vai pagraba neapplūšanas ieguvumu. Ja vien ūdens tiešām burtiski nesmeļas gluži vai mutē, kā pašlaik ir dažviet pie Jelgavas, kur piemēroti ekipēti vērotāji brien pa apkaimi līdz pat padusēm. Nevar jau visiem veikties tā kā putnu fermai Nīcas pagastā, kuru no spridzināšanas draudiem paglāba atkal pats no sevis izkustējies ledus.
Vēstures avoti liecina par seno laiku rīdzinieku gadskārtējo izklaidi - ledus iešanu Daugavā. No ziemas un pilsētas mitekļu sažņaugtības ļaudis līdz ar silto un gaišo laiku plūda pa ieliņām uz Daugavas krastu, kur jautrās kompānijās iekārtojās monumentālās izrādes apbrīnošanai. Un ne jau tāpēc vien, ka viņiem nebija televīzijas un interneta. Jo tagad, kad tas ir, ko skatāmies mēs? Tos pašus palus, tikai pārsvarā dažādos ekrānos. Notiek neikdienišķais, kas aizrauj ne tikai krastmalā pamestu laivu, bet garā - arī skatītāju, uzskatāmi demonstrējot gan dabas lieliskumu un nepielūdzamo varenību, gan arī no malas vērotāja stāvoklī dodot mierinājumu, ka ne ar spēku, bet saprātu, tu, cilvēciskā niecība, stāvi tam pāri.