Pirms spēles speciālu goda zīmi 38 gadus vecais Astafjevs saņēma nepilnu 33 tūkstošu līdzjutēju klātbūtnē. Ja centra pussargs spēlēs arī nākamgad, viņam būs reālas iespējas iespraukties pasaules ranga labāko sešniekā. «Spēlēšu, kamēr būšu vajadzīgs,» par karjeras beigšanu Astafjevs vēl nedomā. Arī galvenais treneris Aleksandrs Starkovs norādīja, ka nākotnē rēķinās ar pieredzējušo pussargu. «Astafjevs joprojām ir izlases līderis un tāda tipa spēlētājs, kuru ģērb-tuvēs uzklausa un kurš spēj kontrolēt komandu. Viņš ir disciplīnas paraugs, un tāds spēlētājs mums ir vajadzīgs.»
Laukumā jau no pirmajām minūtēm bija pamanāms, kura izlase pēc sešiem mēnešiem brauks uz pasaules čempionāta finālturnīru. Starkovs pārsteidza ar sastāvu. Malējo aizsargu funkcijas pildīja mazpieredzējušais Ritus Krjauklis (nevis, piemēram, Oskars Kļava) un Dzintars Zirnis, bet aizsardzības centru stiprināja Deniss Ivanovs un kreisās malas aizsargs Deniss Kačanovs (nevis Pāvels Mihadjuks). Vidējā līnijā Starkovs priekšroku deva pieciem pussargiem, snaipera lomu atvēlot vienam uzbrucējam Kristapam Grebim. Otrajā puslaikā debitēja malējais aizsargs/pussargs Aleksandrs Fertovs.
Pārāk maz komanda spēlēja ar bumbu, lai pārmaiņas vērtētu ar plusa zīmi. Taču nevar noliegt, ka simpatizēja uzdrīkstēšanās kļūt daudzveidīgākiem un grūtāk pro-gnozējamākiem. Pozitīvi, ka Latvijas izlase ātri atguvās pēc pirmajiem zaudētajiem vārtiem - 11 metru soda sitienu nopelnīja Astafjevs, bet realizēja Koļesņičenko, tomēr skumji, ka divreiz ielaida vārtus puslaiku izskaņā.
Pirmo vārtu zaudējumu «jāpiesien» Zirnim, kurš zaudēja divcīņu ar Kostliju. Otrie vārti gulstas uz vārtsarga Vaņina pleciem, jo piespēle gar vārtiem nebūt neizskatījās tik sarežģīta, lai bumbu netvertu. Attēlu, protams, var zīmēt citādi. Brīdi iepriekš nevajadzīgi rupji nospēlēja Zirnis un tika noraidīts. 15 minūtes nācās spēlēt mazākumā, lai gan jau līdzīgos sastāvos klājās ļoti grūti. Allaž var mest akmeni arī aizsardzības dārziņā, kas pieļāva šādu piespēli vārtsarga laukumā. Taču tas nemazina bažas, ka Vaņins pēdējās spēlēs netiek galā ar uzkrauto atbildību. No viņa gaida glābēju ne tikai izlasē, bet arī Sion klubā.
«Nepatīkami, ka vārtus zaudējām pašās beigās, taču spēle bija vērtīga, jo pārbaudījām pietiekami daudz spēlētāju,» uz pieredzes iegūšanu norādīja Starkovs. «Bija iespēja novērtēt komandu stresa apstākļos - pārpildītā stadionā un uz meistaru fona. Lai nezaudētu, pietrūka meistarības. Taču, ja tie, kas kļūdījās, izdarīs pareizos secinājums, progress neizpaliks.» Dažādu iemeslu dēļ Hondurasā nepalīdzēja aizsargs Kaspars Gorkšs, pussargi Juris Laizāns un Aleksandrs Cauņa un uzbrucējs Māris Verpakovskis.
«Otrais puslaiks bija labāks par pirmo,» aizsargs Zirnis norādīja uz saskaņotāku spēli aizsardzībā. «Nedevām daudz iespēju, taču žēl, ka ar to nepietika neizšķirtam.»
Gatavojoties 2012.gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas ciklam, decembra beigās plānotas vēl divas Pārbaudes spēles Spānijā ar Basku zemes izlasi un Dienvidkoreju.