Tas viss - viņa popularitātes veicināšanai domātajā pasākumā dzimtajā Milānā, kur nu iznāca blamāža burtiski pa visu ģīmi. Un sitējs nav vis kāds jauneklīgs karstgalvis, bet gan 42 gadus vecais inženieris Masimo Tartalja. Tūdaļ tapa zināms, ka Tartalja ilgstoši ārstējis kādu psihisku kaiti, tomēr norakstīt notikušo uz psiha izlēcienu neizdosies. Mūsdienu attīstītās diagnostikas un psihiatrijas apstākļos dažādus antidepresantus lieto ļoti daudzi, turklāt Tartalja īsi pēc notikušā _Facebook_ interneta vietnē guva 20 tūkstošus atbalstītāju, kuru lielākā daļa noteikti ir pieskaitāmi. Tāpat vairāki tūkstoši demonstrantu, kas 5.decembrī pret Berluskoni protestēja Romā. Nepatīk ļaudīm šis vīrs, pārlieku acīmredzamas ir viņa nejaucības, pat ja vēl nav gana pierādītas, lai notiesātu, un nelaimīgi viņi ir, šādu «nācijas tēvu» sev uz kakla dabūjuši. Un notika tas klasiski: ar populismu, ar šarmu, ar stingrās rokas un lielā darītāja tēlu, kas «pēc notīm», kā jau šādos gadījumos mēdz būt, ir izrādījies stingrs tvēriens pie rīkles tiesiskumam, bet viņa lielā darīšana - vairāk tāda šeptēšanās vien.
Protams, nevajadzētu uzskatīt, ka Tartalja ir mūsdienu varonis vai kas tāds. Nē, viņš drīzāk ir ja ne gluži nepieciešams ļaunums, tad nepieciešams atgādinājums gan. Un par spīti diagnozei - arī sabiedrības veselības izpausme. Tautas priekšstāvjiem ir jābīstas. Jēdzīgākais droši vien būtu bīties Dieva. Pietiek atminēties kaut vai Dostojevska teikto: «Ja Dieva nav, viss ir atļauts.»
Par visnotaļ derīgu atzīstama arī jebkura saprātīga cilvēka sekulāra ētika ar apelāciju pie kauna, tikuma un pienākuma. Un tad vēl ir trešais - zemākais - līmenis, kas šajā gadījumā atrodas precīzi deguna augstumā. Ja esi saprātīgs, bijā, ja ne - bīsties! Bez tā nevar.
Latvijā daudzās jomās notiekošais ir it kā eksperiments tautas pacietībai. Pērnais 13.janvāris vēl nebija nekāda sevišķā vadža lūšana. Apmulsuši bija gan demolētāji, gan policisti un pat žurnālisti: nav taču labi tā. Nē, nav labi, bet tā arī nav labi, ka cilvēkiem jāķeras pie bruģakmeņiem, un nepavisam nav labi no tā nemācīties faktiski neko. Ja neskaita, protams, policijas specvienības piesaisti Bauskas miermīlīgajos nemieros, bet tā nu drīzāk ir uzskatāma par ačgārnu mācīšanos, par supernemācīšanos. Saeimas un valdības kungi un kundzes: bijājiet varu, kas jums deleģēta - kāds, kurš sajuties pārlieku nepārstāvēts, izmisuma brīdī to var paņemt atpakaļ savās rokās un iemiesot kādā smagā priekšmetā.
No otras puses, par smagiem priekšmetiem runājot, savs akmens jāmet arī mūsu - vēlētāju, dārziņā. Kā viņi Berluskoni, tā mēs savus dažāda kalibra kretīnus jau paši vien esam savēlējuši. Un problēma atkal ir degunos - pēc deguniem, ne pēc saprātīgiem apsvērumiem tie lielā vairumā tur tikuši un, spriežot pēc visa, tā domā arī turpināt. Vismaz spriežot pēc pēdējā laika atbildīgu partijnieku, piemēram, Roberta Zīles, paustām nostādnēm par vai pret startēšanu Saeimas vēlēšanās kopējā sarakstā ar Vienotību. Proti, viņš saka, ka TB/LNNK varētu saņemties un startēt ar savu sarakstu kā alternatīva izvēle nacionāli konservatīvajam vēlētājam. «Izvēle par ko?» varētu jautāt. Laikam jau tomēr par tiem pašiem deguniem, jo Zīles galvenās bažas ir par tēvzemiešiem paredzamajām vietām šādā vienotā sarakstā - ka tās nebūs gana augstas, tālab prātīgāk būtu nacionāli konservatīvo elektorātu kacināt atsevišķi. Un kas ir tas «nacionāli konservatīvais» vēlētājs? Vai tikai ne atkal tas, kurš balso par pazīstamiem populistisku bļauru deguniem? Mācīsimies nu no svešām kļūdām! Ja vēlēsim savus priekšstāvjus pēc deguniem, tad šie paši deguni drīz tiks arī apdraudēti, jo no politikas atkal tāds čiks vien būs iznācis.
Uz slidenu argumentu plāna ledus balansē arī apvienība Vienotība, ja tās patiesais motīvs, perifērijā pelnīti atstumtos kristīgos demokrātus izvelkot publicitātes saulītē, ir tas, ko saka Aigars Štokenbergs: «Latvijā KDS klātbūtne politikā ir atgādinājums - tev nebūs zagt.» Diez vai KDS reanimēšana šādu augstākā imperatīva līmeni spēs iedzīvināt, ja jau «mācītāju» partijas darīšanās iepriekšējos gadus mūs novedusi pašreizējā apdraudēto degunu līmenī. Jēdzīgākais ieguvums no tā varētu būt LPP/LC veiktās «kristīgo vērtību privatizācijas» atcelšana. Bet to jau var darīt gan Štokenbergs pats, gan kurš katrs cits: mēģiniet nojēgt Dieva prātu, kas nemaz tik tāls un bez monopolizētām tiesībām neizzināms nav, un attiecīgi rīkoties.