Garlaicīgi vai aizgrābjoši?
Fotomākslas izstāde Privāts, par laimi, neaprobežojas ar privātā un publiskā apceri vulgārā ikdienas līmenī. Mākslai vismaz kopš laikiem, kad portretu vai ainavu zīmētājs pārstāja būt vienkārši amatnieks un kļuva par mākslinieku, privāta, personiska izpausme ir gandrīz vai obligāts priekšnoteikums, lai tā vispār kādu interesētu (ir jau, ir arī postmoderni virzieni, kas tīšuprāt taujā - vai iespējama pilnīgi depersonalizēta māksla -, taču pagaidām mazākumā). Tomēr, kamēr gleznotāji vai tēlnieki no personības nospieduma darbā gandrīz vai nevar izvairīties, fotogrāfiem joprojām šķiet aktuāli ikreiz no jauna argumentēt, kādēļ un kā vārdā viņu uzņemtie kadri nav uzskatāmi par gluži mehānisku produktu. Turklāt fototehnikas attīstība iet roku rokā ar globālu vienveidīga dzīvesveida izplatību, kas tā nepārtrauktu iemūžināšanu padara krietni vien garlaicīgu. Tādēļ izstādes kuratore Alise Tīfentāle pamatoti meklējusi - vai un kas vēl privātajā sfērā varētu būt vienreizējs, unikāls un aizgrābjošs?
Par citiem un sevi
Irēnai Bužinskai izstādes bukletā ir pilnīga taisnība, ka «privātais (...) demonstrēts tīri latviskā gaumē ar mums piemītošu atturību». Gribētos piebilst - ne tikai latviskā, bet arī īsteni humānā gaumē, kurai piedien pret privāto izturēties ar zināmu pietāti. Tomēr mākslinieku pieejas atšķiras.
Titulētākās klasiķes Intas Rukas priekšpilsētas nepretenciozās ainiņas (sērija Amālijas iela) tiek pamatotas ar mākslinieces un portretējamo personu īpašajām attiecībām, savstarpējas uzticēšanās pilno situāciju, kādā tapuši uzņēmumi, turklāt no zināma saldumu fabrikas aromāta paglābj pašas mākslinieces aizgrābtība un konsekvence, īstenojot savu ētisko un estētisko programmu.
Zenta Dzividzinska izvēlējusies vizuāli mazāk efektīgus motīvus - viņa ilgāku laiku portretējusi pagalam neizteiksmīgu šķūnīti tādas pašas kvalitātes dārziņā, kur tikai nianses liecina par kādas ar šauru rocību, bet labu nodomu apveltītas personas darbošanos. Darba nosaukums Servitūts, kas liecina, ka aplūkojamā zemes stūrīša īpašnieks ir savā rīcībā kaut kādā mērā ierobežots, liecina par neskaidras cilvēciskas drāmas klātbūtni. Tiesa - steidzīgam skatītājam tā var palikt slēpta. Toties nevar nepamanīt Viļņa Vītoliņa milzīgo krāsu izdruku sienu 100 istabas visā Arsenāla garumā (arī pretī Dzividzinskas darbiem - izstādes iekārtojums veidots drīzāk pēc kontrastu nekā saskaņas principa). Tur visa kā ir daudz - pārsteidzošu interjeru, lietu, krāmu, grabažu, krāsu un fototehnikas jaunāko sasniegumu demonstrācijas. Gadās arī pa amizanti tvertam cilvēka tēlam, tomēr interesanti, ka autors tik droši rīkojas pa modeļu privāto teritoriju, neko nepasakot par savu. Tādēļ kolekcija kļūst nedaudz vienmuļa.
Tieši pretēji rīkojies Alnis Stakle - skatījies uz gaismu svešos logos no attāluma un piedāvājis skatītājiem savas izjūtas šādā pozīcijā.
Līdzīgi kā V.Vītoliņam, arī Romānam Korovinam izstādē atvēlētā platība nenāk par labu. Autors apliecina, ka ir spējīgs saskatīt jocīgas lietas triviālās situācijās un brīžam asprātīgi komentēt. Savukārt Arnis Balčus pavisam mazā istabiņā banalitāti pārvērš sāgā - sākot ar fotogrāfijām no savas bērnības un tupinot ar iejušanos fiktīvas personas - nepārvaramā pubertātē iestrēguša latvju puiša Britānijā - ādā. Ja skatītāja empātijas spējas ir līdzvērtīgas, raudiens garantēts
Blakusdoma
Kādi mēs esam un kā gribam izskatīties - blakusdoma, uz ko izstāde īpaši uzmanību nevērš, bet kas nosaukuma sakarā rodas. Prieks, ka Rīgā beidzot skatāma plaša latviešu mākslas izstāde, uz ko lielākās mākslas institūcijas nav spējušas saņemties kopš neatminamiem laikiem (izņemot Purvīša balvas skati pērn). Tomēr arī ekspozīcija Arsenālā ir pirms pusotra gada izstādīšanai Maskavā gatavots produkts. Vai šāds formāts pieļauj tādu atklātību, uz kādu izvēlētās tēmas izvērsumā neapšaubāmi būtu spējīgi gan mākslinieki, gan kuratore? Salīdzinājumam - 1990.gadā leģendārā izstāde Maigās svārstības sākās tukšā izstāžu zālē un noslēdzās ne tikai ar mākslas darbiem, bet arī ar būtiskiem latviešu mākslas atklājumiem pašai par sevi. Vai šobrīd tas, ko rādām citiem, ir viss, ko mēs par sevi zinām?