Austrumeiropiešiem jābūt pateicīgiem, ka Eiropā ir tāda Itālija. Ne tikai tāpēc, ka brīnumskaista zeme, kurp braukt tūrista statusā, bet arī tāpēc, ka mums ir izteiksmīgs piemērs tam, kā nevajag.
Itālija ir lielisks «paraugs» tam, kas notiek, ja pilsoņi, maigi sakot, nepiepūlas uzrādīt savus patiesos ienākumus (pats ilgi nevarēju pierast, ka visnotaļ solīdās viesnīcās Romā, Florencē, Venēcijā un pat Milānā menedžeri neapgrūtina viesi ar kādu maksājumu dokumentu piešķiršanu) un vienlaikus noskaišas, ka valsts serviss arī ir visai slābans. Reiz gadījās redzēt, cik gleznaini Neapoles vietējās populācijas pārstāvji ārdījās dzelzceļa stacijā par lēnu apkalpošanu (kas tiešām bija lēna), tomēr neizskatījās, ka klaigāšanas un pat spieķu vicināšanas burzmā kāds mēģinātu neērtības skaidrot ar pašu izveidoto apburto loku: mēs nemaksājam nodokļus, jo valsts ir švaki pakalpojumi, bet švaki pakalpojumi lielā mērā ir tāpēc, ka nav nodokļu ieņēmumu.
Itālija ir lielisks «paraugs» tam, ka ar spilgtām personībām (pēc kurām tā alkst daži politiskās skatuves aktieri Latvijā) nepietiek, lai valstī būtu jēdzīga politika. Un ka izteikums «viņš jau ir bagāts, tāpēc necentīsies amatā uzvārīties» arī nav patiess. Premjers Silvio Berluskoni izceļas gan ar bagātību, gan košu uzvedību, tomēr pēdējā lielākoties nāk par labu tikai presei, savukārt bagātība netraucē kungam stumt pretrunīgus likumprojektus.
Itālijas valdība rāda arī «paraugu» tam, kas notiek, kad ārpolitikā tiek pasludināta ekonomisko interešu prioritāte pār vērtībām un principiem, - Berluskoni kunga čupošanās ar Krievijas Putinu vai Lībijas Kadāfi nekādus epohālus ekonomiskus labumus Itālijai pagaidām nav devusi, toties valsts tēlu pabojājusi gan.
Itālija un itāļi droši vien uzskata sevi par Eiropas civilizācijas šūpuli, tomēr izrādās, ka ar to nepietiek. Valsts var būt eiropeiska vispārākajā pakāpē, būt viena no ES dibinātājām, tomēr, ja šīs valsts ekonomiskā politika nepārliecina, tirgus to soda (kaut vai ar augstākām procentlikmēm). Citiem vārdiem sakot, piederība ES un NATO arī mums negarantē, ka gan jau šī piederība mūs pasargās no kļūdainas politikas sekām.