Par vidutāju

Modelējot draudzības vērtību šodienas Latvijā, vaicāju sev - vai kāds var atņemt draugus? Pārvērst par svešiem cilvēkiem? Protams, draudzība ir attiecību augstākā kvalitāte, bet divi nekad nebūs viens, iespējams, ka arī jūtu intensitāte ir atšķirīga, nereti pakļauta otra vajadzībām, rakstura īpatnībām un pārdzīvojumu pēdām personībā. Vai ir iespējams maldīties draugos? Elementārs jautājums. Katrs piedzīvojis, ka ne jau tu, bet tas otrs piečakarē, izmanto, brauc ar tavu vēju un par to visu pat slepeni tevi ienīst. Tāds nevar būt draugs? Var. Jo beznosacījumu mīlestība ir tikai pavadonis kaut kam, kas par to ir daudz svarīgāks. Protams, bez augstsirdības (nejaukt ar pāristāvošu iecietību) dzīvo tikai priekšstats par draudzību. Bez uzticības ķēmojas tikai kropls attiecību izbāznis. Tomēr ir vēl kāds līmenis, kurā ikviena pretešķība, aizkaitinājums, noraidījums un pat nicinājums atkāpjas. Tas ir nepersonificētais vidutājs, kas, ja dzīvs un nedeģenerēts, vienmēr noturēs attiecības virs ūdens, bet laimīgā gadījumā - pacels līdz sfēru mūzikai. Vidutājs ir izlasītais, kas abiem bijis tik svarīgs, ka kļuvis par pamatu visām citām kopīgajām pieredzēm. Mūzika, māksla, literatūra, teātris kā diplomātiskais korpuss veido garīgi kopīgo telpu, kurā sadzīviskas ņemšanās draugu starpā izčib un izkūp skurstenī. Tad jautāju sev - vai vidutājs ir dzīvs? Protams, esam laimīgi, ka mūsu dzīvei pietiks ar sarakstīto un sakomponēto ārpus Latvijas, bet arī tas ir tikai laika jautājums. Bez kultūras nekāda draudzība nesanāk. Iespējams, ka seksuāla pievilkšanās, iespējas pāroties un ražot nākamās paaudzes bez šī vidutāja kaut kādā skumjā līmenī ir iespējama, taču draudzībai būs par maz pat ar to, ja kāds tev izdarījis labu. Pretējā gadījumā mūsu vienīgie draugi būtu dakterīši, kas izglābuši dzīvību. Turpinoties Latvijas degradācijai, draudzība paliks pēdējais bastions cilvēka garīgo vērtību socializācijā, vienīgais patvērums pēc ģimenes siltumnīcas, kuras jumtu noraus badīgie nodokļu taifūni. Tālab naids pret kultūru kā parazītisku augoni uz bezdomu miesas ir tuvredzīgs, muļķīgs un atriebīgs. Primitīvas attiecības bez vidutāja aprobežosies ar saimnieciskiem jautājumiem. Jā, ir patīkamāk dalīt maizes šķēli ar draugu, nevis nosprāgt ar citam atņemtu klaipu zobos, bet dvēselei bez vidutāja nerimtīgi uzstādītajiem apvāršņiem bads būs neatgriezenisks. Skaidrs taču, ka, glābjot tikai savu ādu, aizbarikādējot zemnīcu ar pavasarī izsējamajām dārzeņu sēklām, cilvēks kļūs par mežoni. Tāpēc es par vidutāju.