Lauksaimniecības nozare ir viena no tām, kurā līdz šim visbiežāk piesaukti dažādi ierobežojoši vai apgrūtinoši ES noteikumi. Nesen, atzīmējot pirmo piecgadi kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, ne viens vien politiķis un diplomāts atzina, ka nereti valsts pati ir sarežģījusi un birokratizējusi dažādas prasības. Tajā skaitā lauksaimniekiem ir uzlikti papildu apgrūtinoši slogi, ievedot Latvijā jau citur Eiropas Savienībā akceptētas un sertificētas preces.
2,5 reizes dārgāk
Vienas no biežākajām sūdzībām ir par dārgajiem veterinārmedikamentiem. Latvijā veterinārās zāles ir par 20-30% dārgākas nekā Igaunijā un Lietuvā, aplēsis LRS Mūsa piederošā cūku kompleksa direktors Kristaps Melnbārdis. Gadā saimniecībai, kurā ir ap 11 000 sivēnmāšu, medikamentiem nākas tērēt ap 10-20% no kopējām izmaksām jeb vidēji 40 000 latu. Taču vēl iespaidīgāka aina paveras, ja salīdzina zāļu cenas ar cenām Rietumeiropā. Cūkām nepieciešamā antibiotika oksitetraciklīns ražotājvalstī Nīderlandē maksā sešus eiro kilogramā, bet, Latvijā nonācis, jau ap 10 latiem.
Lielās zāļu cenas veidojas tādēļ, ka šis ir ļoti mazs tirgus, saka viena no veterināro medikamentu vairumtirgotavas Bertas nams īpašniecēm Aija Rozenfelde. Veterināro zāļu lieltirgotavu kopējais apgrozījums 2007.gadā bija 15 miljoni latu, bet līdzīgs humāno zāļu (cilvēkiem) apgrozījuma rādītājs bija - 331 miljons. Līdz ar to veterināro zāļu tirgotāji kā pamatīgu nastu izjūt tās summas, kas jāsamaksā par katru zāļu reģistrāciju un uzturēšanu reģistrācijā. Par katra atsevišķa medikamenta reģistrāciju, arī tad, ja tās ir viena nosaukuma zāles, bet tiek tirgotas dažādos tilpumos vai atšķirīgā tablešu skaita iepakojumā, jāmaksā 300 latu un reizi gadā tikpat liela summa par to uzturēšanu reģistrā.
Ja lielajiem humāno zāļu tirgotājiem šādas summas segt viegli, tad veterinārajā medicīnā tas ir citādi. Piemēram, sirdszāles zirgiem nav plaša pieprasījuma prece, un gadā to apgrozījums nesasniedz pat pāris tūkstošu latu. Tas nozīmē, ka zālēm tiek uzlikts papildu uzcenojums. K.Melnbārdis pamanījis, ka nereti zāļu vairumtirgotāji atsakās ievest jaunākās paaudzes medikamentus tā iemesla dēļ, ka to reģistrācija būs pārāk dārga. Jāpiebilst, ka Igaunijā šī situācija ir citāda. Zāļu reģistrācija maksā tikai 150 eiro, bet zālēm ar mazu apgrozījumu tiek piešķirtas atlaides uz administratīvajām izmaksām. Reģistrācijas process ir katras ES dalībvalsts ziņā.
Pārraksta sertifikātus
Lopkopji un zāļu tirgotāji uzskata, ka šo situāciju varētu labot, ja tiktu atvieglota vismaz ES ražoto zāļu ievešana un reģistrēšana. Valsts zāļu aģentūras pārstāve Vija Berlande tikmēr uzsver, ka galvenais stingro noteikumu iemesls ir, lai zāles būtu «drošas, kvalitatīvas un efektīvas». Viņas rīcībā nebija informācijas par apgrūtinošo situāciju, kādā atrodas lopkopji un veterināro zāļu tirgotāji. «Zemniekiem nekādu trekno gadu nebija, tagad govju skaits samazinās, līdz ar to pieprasījums, kas padara biznesu vēl neefektīvāku,» tikmēr uzsver A.Rozenfelde.
Taču ne vien veterināro zāļu tirgotāji izjūt papildu grūtības. Mēnesi garš sertifikācijas un reģistrācijas process ir jāiziet arī tad, ja ieved minerālmēslus. Vispirms ir jāatrod laboratorija, kas par maksu veic analīzes, tad jāvēršas pēc sertifikāta Augu aizsardzības dienestā. Tiesa, ja uz preces ir īpašā atzīme, ka tas ir ES produkts, tad tā nav jāreģistrē. Tādēļ garāks un sarežģītāks process ir sertifikācija minerālmēsliem, kurus ieved no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Baltkrievijas, stāsta uzņēmuma LATRAPS lauksaimniecības nodaļas vadītāja Līga Ruža.
Papildu sertifikācijas process ir jāiziet arī lauksaimniecības tehnikai pat tad, ja tā ražota citās ES valstīs. «Ja ES sertifikāts ir, kādēļ vajag vēlreiz iet cauri šim procesam?» jautā lauksaimniecības un mežsaimniecības tehniku tirgojošā SIA Serviss AT vadītājs Māris Možvillo. Ir bijuši gadījumi, kad skaidri redzams, ka vietējie sertificētāji viens pret vienu pārraksta kādā citā ES valstī jau izsniegto sertifikātu.
Sertifikācijas un testēšanas centrā gan apgalvo, ka tehnikas importētāji pārspīlē sarežģītās procedūras. ES ražotajai produkcijai netiek veikts jauns sertifikācijas, bet gan tikai jau esošā sertifikāta atzīšanas process. «Tā nav nekāda diskriminācija,» uzsver Sertifikācijas un testēšanas centra eksperts Staņislavs Polucks. Atsevišķi nacionālais sertifikāts katram ievestajam traktoram ir jāpiešķir tad, ja tas pārsniedz ātrumu 50 km stundā. Sertifikācijas izmaksas esot tikai 25 lati, kas neesot liela summa, salīdzinot ar pašu braucamrīku cenu, kas sniedzas vairākos desmitos tūkstošos latu. Savukārt lēnākajiem traktoriem šī pārbaužu procedūra jāiziet tikai vienu reizi, samaksājot 50 latu. Pēc tam, ievedot nākamos traktorus, šī maksa vairs nav vajadzīga.
Centrā atzīst, ka tehnikas reģistrācijas un atzīšanas process ir katras dalībvalsts ziņā. Kā galvenais stingro pārbaužu iemesls tiek minēta traktoru importētāju vēlme ievest nekvalitatīvu traktortehniku. Tiesa, tiek atzīts, ka tā ienāk nevis no ES vai cita lielā piegādātāja Baltkrievijas, kas piemērojusies visām Eiropas Savienības prasībām, bet no tālākām austrumu zemēm, piemēram, Ķīnas. Jāpiebilst, ka pēc sertifikācijas iziešanas traktori vēl jāreģistrē Valsts tehniskās uzraudzības aģentūrā. Pēdējo plānots pievienot Ceļu satiksmes drošības direkcijai.
Jāsertificē govs paklājs
«Tas viss ir diezgan liels slogs zemniekiem, arī tirgotājiem rada lielākas problēmas. Līdz ar to tas ir piemērs, kā sadārdzinās gala produkts,» saka premjera Valda Dombrovska (JL) ārštata padomnieks Uldis Krievārs. Viņam nācies saskarties ar gadījumiem, kad zemniekiem jāsertificē ne tikai lauksaimniecības tehnika, bet arī citas iekārtas, piemēram, traktora kauss, govju paklāji un dzirdinātavas. Tādēļ, pēc premjera padomnieka domām, būtu jāmeklē veidi, kā atsevišķos gadījumos vienkāršot šos preču atzīšanas un reģistrācijas procesus.
«Protams, vienmēr ir otrā puse, jo visi šie soļi jau it kā tiek sperti patērētāja aizsardzībai,» saka L.Ruža. Taču šobrīd patērētājam par savu drošību nākas maksāt pārāk lielu cenu nevajadzīgu birokrātisku šķēršļu un izmaksu dēļ.