Piemēram, tāda ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja Normunda Vilnīša liegšanās, ka viņa sievas uzņēmuma DGS mājas 1,5 miljonu latu lielās kredītsaistības mestu ēnu uz viņa vadīto biroju. Vilnītis apelē pie aplēsēm, ka firmas aktīvu vērtība pārsniedz parāda summu. Kaut nu tā būtu, tomēr pat šāds optimisms nemazina parādu ēnu, kas klājas pār faktiski jebko Latvijā, un KNAB nav izņēmums. Esam iekūlušies traģiskā situācijā, un Vilnīša kundzes vai jebkurš cits atklātībā nācis jauns sensitīvs fakts par valstiski atbildīgu ļaužu atrašanos uz tā paša parādu «ledus gabala» tikai lieku reizi apliecina Blaumaņa ģenialitāti izteikt baisas lietas vienkāršos vārdos: «Neviens nebija pamanījis, ka ledus gabals sācis virzīties jūrā.»
Godātie likteņa biedri, neizliksimies, ka uz kādu no mums lielā parādu ēna neattiektos. Tā krīt praktiski uz visu un visiem. Uz ierindas policistiem, par kuriem atsevišķas iekšlietu sistēmas amatpersonas reiz bilda, ka policistu kredītsaistības palielina korupcijas risku. Blakus vieglprātības piemeklētajiem atrodas pat finanšu ministrs, kā arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas vadītāja ar ievērojamo parādu nastu un ekstravaganto hobiju - azartspēlēm.
Atšķirībā no Blaumaņa mūsu gadījumā izšķirīgs ir nevis jautājums, vai kāds no malas nāks un mūs glābs (tas jau notiek), bet gan no tā visa izdarāmie secinājumi. Pēdējo dienu jezgā Vilnīša it kā retoriski un tā kā ironiski uzdotais jautājums, ka varbūt jānosaka ar likumu, cik lielas ir personas pieļaujamās finanšu saistības, lai varētu ieņemt vienu vai otru atbildīgu amatu, varbūt nemaz nav slikts priekšlikums? Vilnītis, protams, nav viņa sieva, un viņa sieva nav tas pats, kas viņas uzņēmums, tomēr par dažu citu Latvijas amatpersonu pilnīgi leģitīmi būtu jautāt, vai kritiskais stāvoklis privātajā dzīvē nediskreditē tai uzticēto publisko kalpošanu. Atbilde uz to noteikti ir ietverama vienkāršos un saprātīgi izsvērtos kritērijos.