Saimniecei, protams, tiek skaļi izteiktie atzinības vārdi, ja ēdējiem maltīte iet pie sirds. Un noklusētā, bet acīmredzamā un ne mazāk patīkamā atzinība, ja ēdiens un arī papildporcijas notiesātas līdz pēdējai kripatai. Neaprakstāmu gandarījumu dod arī sajūta, ka ar labu ēdienu ir radīta mājas sajūta savējiem, bet viesiem - vieta, kur gribēsies atgriezties atkal. Un, jā, arī mazliet grēcīgā apziņa, ka vismaz šajā ziņā esi neaizvietojama. Taču pilnai laimei mazliet pietrūkst pārsteiguma sajūtas pie tavā priekšā noliktā kūpošā šķīvja.
Es rakstu par to, jo pēdējā pusgada laikā, kopš diendienā iznāk gatavot ēst vairākas reizes dienā, iedomājos par to nereti. Labi zinu, ka neesmu tāda vienīgā. Lai arī uz ēst gatavošanu mani nekad nav bijis īpaši jāskubina un esmu izmantojusi jebkuru iespēju apgūt vai izmēģināt ko jaunu, regulāri diendienā gatavot maltītes sanācis tieši pēdējā pusgada laikā, kopš esam Dānijā, kur kalpoju pilntiesīgā mājsaimnieces statusā. Agrāk pusdienas tika ēstas pārsvarā darbavietā. Brokastis un vakariņas nereti sanāca ātras un sasteigtas, un vienīgais laiks nodoties gatavošanas baudai bija nedēļas nogalēs un svētku reizes. Pat Ņujorkā, kur centos apvienot strādāšanu mājās ar zīdaiņa auklēšanu, nereti darbdienu pusdienas tika pirktas gatavas blakus esošā pārtikas veikala kulinārijas nodaļā. Garšas brīnumu meklējumos gan Rīgā, gan citās vietās, kur iepriekš esam dzīvojuši, laiku pa laikam apmeklējām dažādas ēstuves ārpus mājas. Tagad Dānijā ir citādi, jo dzīves dārdzības dēļ īsti ceļojumi garšas pasaulē ārpus mājas paliek vienīgi ļoti īpašiem gadījumiem, ja neskaita reizi pa reizei apēstās tradicionālās dāņu sviestmaizes kādā muzeja kafejnīcā.
Protams, ikdienas ēst gatavošana ir patīkams process. Man patīk sēdēt pie pavārgrāmatām, šķirstīt ēdienu žurnālus (starp citu, nav slikts veids, kā apgūt jaunu valodu), izmēģināt jaunus produktus un ēdienus, iepazīt vietējos paradumus. Izvairīšanās no vienmuļības ēdienkartē ir galvenais dzinulis, lai neļautu sev ierūsēt. Tas gan nes līdzi arī dažus ne visai patīkamus brīžus pārējiem ģimenes locekļiem, kuriem, īpaši degunus neraucot, nākas nobaudīt visus jaunumus, no kuriem daži nenes gaidīto garšas baudījumu. Toties atlīdzināts par viņu «ciešanām» ar uzviju ir tad, kad galdā tiek celts kāds iecienīts un labi zināms gardums.
Man patīk pārsteigt savējos, bet man arī reizēm gribas vienkārši ļauties baudai un teikt kā Ego: «Pārsteidz mani!»