Raug, pagājušajā nedēļā Eiropas pēdējā diktatora pārvaldītajā valstī aizturēts Baltkrievijas Tautas frontes aktīvists Sergejs Kovaļenko, kuram tagad draudot līdz pat sešu gadu ilgs cietumsods. Par ko? Par ļoti smagu «noziedzīgu nodarījumu», protams. S.Kovaļenko Vitebskas pilsētas galveno egli izrotājis ar Baltkrievijas tautas republikas karogu. Vēl smagāku šo «noziegumu» Lukašenko tieslietu sistēmas skatījumā droši vien vērsīs fakts, ka opozicionārs egli izrotājis nevis ar oficiālo, bet gan ar baltsarkanbalto karogu. Lukašenko Baltkrievijā šis karogs, kurš bija valsts oficiālais simbols pavisam īsu laiku - 1918.-1919.gadā -, jau pasen kļuvis par vienu no opozīcijas simboliem.
Tūlītēja krimināllietas ierosināšana par karoga izkāršanu pietiekami spilgti liecina, ka smagi kļūdījušies tie optimisti, kam šķita, ka Starptautiskā Valūtas fonda aizdevums un saspringtās attiecības ar Krieviju radīs būtisku stimulu Lukašenko režīma demokratizācijai. Autoritārisma demokratizācija nav iespējama.
Lukašenko režīms vienkārši nespēj sadzīvot ar domu, ka Baltkrievijā varētu notikt demokrātiskas vēlēšanas, pat aizdomas vien, ka opozīcijas politiķiem varētu būt iespēja uzrunāt potenciālos atbalstītājus, tam iedveš bailes. Ne velti pirms nepilnām trim nedēļām Aleksandrs Lukašenko parūpējās par dekrētu, kas varas institūcijām dos tiesības kontrolēt interneta mediju saturu. Visnotaļ skaidrs, par kādu baltkrievu morālās stājas apdraudējuma novēršanu šādi iecerēts parūpēties.
Savukārt tiem Latvijas politiķiem, kuriem labpatīk koķeti solīt, ka ar Baltkrieviju paredzama abpusēji izdevīga ekonomiskā sadarbība, noderētu daudz kritiskāk paraudzīties uz šo sadarbības partneri. Pagaidām Baltkrieviju var mēģināt ietekmēt tikai ar ekonomiskām metodēm, bet pēdējie notikumi ir skaidrs signāls, ka ne tikai Latvijas, bet arī ES amatpersonu optimisms attiecībā uz Eiropas pēdējās diktatūras mīkstināšanu bijis pārsteidzīgs.