Jo tuvāk rudenim, jo itin viss valstī notiekošais aizvien vairāk tiks traktēts priekšvēlēšanu sakarā, ne bez aizdomām uzlūkojot pat izteikti oranžas vai sarkanas rudenīgās lapotnes. Arī Kažociņa teiktais, ka zināmas pilsoņu daļas priekšstāvju hroniska netikšana valdībā nav «dzīvotspējīgs variants» un ka tas «ir bīstami», iekrīt šai kategorijā. Tā ir valstiski svarīgas problēmas aktualizēšana īstajā brīdī, jo Latvijas kaitnieciskā segregācija pēc etniskās piederības ir hroniska un, kā atzīst SAB, bīstama kaite. Segregācijas ielaišanā vainojamas abas nosacīti pretējās puses, kas attiecīgi tracina latviešu un krievvalodīgo etniskās jūtas. Apdomīgiem, valstiski atbildīgiem vēlētājiem ne tikai nevajadzētu uzķerties uz etniski tonētas retorikas, bet arī tikšanās reizēs ar kandidātiem un jebkurā citā gadījumā pret to iebilst, politiķiem pieprasot izsvērtu, mērķtiecīgu un plānveidīgi realizējamu integrācijas politiku. Tas nepieciešams ne tikai jautājuma nozīmības dēļ, bet arī lai, atmetot lieki populistisko (mērens populisms pats par sevi ir leģitīms) un demagoģisko, mēs varētu pievērsties būtiskajam. Tautas kūdīšana vienam pret otru un kaimiņa pataisīšana par bubuli ir sena «skaldi un valdi» stratēģija - izdevīga skaldītājiem, bet traucējoša iedzīvotājiem, kuru interesēs ir spēcīga tautas vara un no tās izrietoša politika, turklāt ar atgriezenisku saikni.
Nozagtas valsts apstākļos to īstenot nav vienkārši, un no šā aspekta jāskatās arī uz etniski dalošo retoriku, kas lieti der acu aizmālēšanai un īsto problēmu maskēšanai. Piemēram, ka tautai esot maz iespēju reāli ietekmēt gan nacionālo, gan kuru katru citu politiku. Šeit situāciju par labu vērstu partiju publiskais finansējums, stipri zemāki ziedojumu un vēlēšanu tēriņu griesti un visu veidu regulējumi, kam jābūt mērķtiecīgi vērstiem uz partiju finanšu atkarību no daudziem mazākiem ziedotājiem, šādi radot arī ieinteresētību tikties ar vēlētājiem (ziedotājiem) un reālu atbildību viņu priekšā.
KNAB un dažu sabiedrisko domnīcu plauktos labu laiku putekļiem klājas uz valsts atdošanu tautai vērsti un jau smalki izstrādāti ieteikumi likumprojektiem. Ka tik kādam būtu griba tos likt lietā, nevis dzesēt muti par kaut kādām īstenībā neesošām ekskluzīvām un pretrunīgām Latvijas iedzīvotāju grupu interesēm. Patiesā segregācija un konflikts ir starp oligarhiju un pilsonisko sabiedrību. Atdodiet mums valsti, un, kam būs acis vaļā, tas pieredzēs, ka dažādie Latvijas ļaudis patiesībā ir viena tauta ar visnotaļ savietojamām interesēm un kopīgiem mērķiem.