Nekas jau nav melots - viss ir ne vairāk un ne mazāk, kā balstīts uz šiem patiesajiem notikumiem - XX gadsimta 90. gadu Jelgavas jauniešu iepazīšanos ar rokmūziku, kas lielākajai daļai tīņu gados ir pati svarīgākā lieta pasaulē. Grāmata tūlīt pēc iznākšanas mirklī kļuva populāra. Jelgavu 94 aizdod cits citam, tā atrodas visvairāk pirkto grāmatu topos, par to iespējams nobalsot arī Kilograms kultūras 2013 pirmā ceturkšņa balsojumā.
Jaunības neirozes
Jānis jutis, ka šis ir pēdējais brīdis, kad to visu pierakstīt. Un metāla (heavy metal, death metal, black metal u. c.) vide likusies tāda laba, neskarta un parasti apieta. «Līdzīgi kā Tolkīns rakstīja par orkiem, kas mums sveša pasaule, uz kā var kaut ko labu uzbīdīt, varbūt tie metālisti arī ir tādi kā orki, kas skaļi publiskajā telpā netiek daudz pieminēti, tāpēc varētu to struktūru nostabilizēt un tad tur rakstīt iekšā visu, ko grib. Visas tās jaunības neirozes, kas iekšā maļas un šķiet, ka mūsu dzīvi iespaido, tās kaut kā risināt, bet tā nav tīrā autobiogrāfija - tas viss nav noticis ar mani. Daļa notika ar pavisam citiem,» stāsta Jānis pusotru mēnesi pēc savas grāmatas iznākšanas, samulsis par to, ka tā izpelnījusies tik lielu sabiedrības uzmanību: «Recenzenti salīdzina ar Selindžera Uz kraujas rudzu laukā. Nav jau nekādu tādu paralēļu, bet kaut kas tur ir - to grāmatu tolaik lasīju. Rokupācija bija vēl viens impulss, kā to varētu darīt - paraugs, kā ielikt vienā struktūrā dažādas lietas, bet rezultāts ir citā žanrā. Viļa Lācīša Garo ceļu uz Hantimansijsku izlasīju, jau kad tiku galā. Rakstīšanas procesā iznāca Kristīnes Želves grāmata (Meitene, Kas Nogrieza Man Matus - red.), bet to apzināti nelasīju, lai neiespaidotos, jo tad gribētos pārrakstīt visu citādi,» saka Jānis, minot citas grāmatas, kas iekustinājušas līdz šim latviešu literatūrā maz sastapto 90. gadu jauniešu dzīves aprakstu vilcienu. «Tas ir materiāls, ko uzrakstot pašam šķiet, kas tas ir pa īstam, ka tas nav izdomāts vai sadomāts, jo tad jaunības emocijas bija uzasinātas un viss plikiem nerviem tur notika. Tā ir tāda ģenerālā tēma, ka jaunībā vienmēr gribas nostāties pret kaut ko - tas underground pusaudža posms ir tāds pietiekami personisks un tajā pašā laikā visiem saprotams.»
Kā čalis čalim stāsta
Pāris reižu autoram esot pārmests, ka pietrūkst citu varoņu psiholoģiskā portretējuma, ka viņi sanāk tādi plakani un psiholoģiskā dziļuma pietrūkst. «Es apzināti centos saglabāt tādu neliterāro stāstījumu, kā čalis čalim stāsta, neiedziļinoties visādos apstākļos, un atstāju tos aiz kadra. Centos netēmēt tādos augstajos plauktos, kur ir kaut kāda ļoti smalka filozofija. Ir filmas par džekiem, kuri uztaisa grupu, bet šis ir stāsts par džekiem, kuriem neizdevās uztaisīt grupu, bet kuri tur tāpat ir piedalījušies un bijuši ne mazāk iekšā.»
Galvenajiem varoņiem esot diezgan tuvi prototipi. Sevi varot atpazīt gan muzikālie līdzbiedri Nāve, Zombis, Kristaps, gan «bandīti» Kandžejs un Kroģis, ar kuriem galvenais varonis jūtas daudz brīvāk, jo katra saruna nav kā eksāmens.
Ikdienā Jānis strādā reklāmā. Grāmatu rakstījis vairāku gadu garumā no darba brīvajā laikā. «Agnese Krivade teica: tas ir viens pierādījums, ka tas tomēr ir iespējams -kaut ko vakaros pēc darba parakstot, tikt līdz grāmatai. Sākumā man arī tas šķita neiespējami. Iet lēni, un atmiņas nāk vēl virsū. Liekas, ka tas principā nav pabeidzams. Atceries vēl vienu lietu, un piecas citas nāk līdzi. Tad es sāku cirst maksimāli nost. Doma rakstīt radās jau kādā 2005. gadā, kad aizgāju uz Depo (mūzikas klubs Vecrīgā - red.), kur spēlēja Tabestic Enteron - atsita atmiņas. Bija pagājuši desmit gadi, kopš biju tajā pa īstam iekšā - labs brīdis atskatīties un kaut ko uzrakstīt. Iezīmēju milzu eposa līnijas, ko pēc pāris gadiem noliku malā, bet visu laiku par to domāju. Galvenās līnijas bija skaidras, un tad kaut kā iesitos tajā ritmā un rakstīju. Citreiz aizbraucu uz Jelgavu, satikos ar džekiem, parunājos, nesakot, ka to izmantošu. Un tad jāsagaida pusnakts, kad klusums, un mauc.»
Patvērums - reklāma
Jāņa reklāmā gūtās iemaņas noturēt klienta (šai gadījumā - lasītāja) uzmanību ļoti labi noder. «Reklāma jau daudziem, tādiem kā es, ir patvērums. Man šī bija iespēja rakstīt to, ko no manis neprasa reklāmā - šeit es izmantoju to brīvību, bet pieļauju, ka esmu izmantojis reklāmā apgūtos instrumentus - turēties pie tā skaidrā, vienkāršā temata.»
Parasti saka «leģenda vēstī», bet Jāņa grāmatā vienā mirklī lasām «leģenda garantē», kam Jānis rod racionālu izskaidrojumu, aptuveni balstoties uz grieķu rakstnieka un filozofa Nika Kazantaka teiktā: «Ja ir kaut kas patiesāks par patiesību, tad tā ir leģenda. Ja stāsts ir ticis noslīpēts, atmetot lieko un izkaļot to pašu būtiskāko, kas tiešām ir patiesāks par patiesību. Varbūt mēs to neizdarījām, bet mēs to tik ļoti gribējām, ka tuvāk patiesībai ir uzrakstīt, ka mēs to tiešām izdarījām. Mēs tā jutāmies, tātad tā ir mūsu patiesība.»