Tas nav Priekules Ikara pārfrāzējums, bet gan izrādes Vārnu ielas republika fināls. Neatļautos to atklāt, ja vien Laura Gundara luga nebūtu lasāma dramaturga mājaslapā. Lidojums ir vienīgais sirreālais elements absolūti reālistiskajā iestudējumā, ja par reālismu, protams, saucam finiera mājas, kājminamu tramvaju un puikas, kam ap trīsdesmit. Lielākā daļa puiku un vienīgā meitene - Kristīnes Nevarauskas Mīce - neliek aizdomāties par savu «ādiņu» - aktieru vecumu. Apbrīnojamākais izrādē ir dabiskais entuziasms, ar kādu Vārnu ielas republikāņu un arī indiāņu pulciņš spēlē savas spēles, cīnās, laiž kuģīšus scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša sarūpētajā peļķē skatuves vidū un... mazpamazām noskaidro, kas ir labi un kas - slikti. Dailes aktieru jaunākā paaudze, paldies dievam, necenšas spēlēt bērnus (varbūt izņemot Daini Grūbi, kura Kārlēns ir vismazākais), viņi vienkārši ļaujas bērnībai ar bērniem raksturīgu azartu, tikai dažās niansēs (izklaidīgs skatiens, nemitīga dīdīšanās, uzreiz nolasāma emocionāla reakcija) akcentējot strādniekbērnu vecumu. It kā Lauris Subatnieks, Intars Rešetins, Aldis Siliņš, Gints Grāvelis un Lauris Dzelzītis nemaz nav gribējuši kļūt pieauguši un beidzot atviegloti uzelpo, nometot no pleciem gadus un «pieaugušu, atbildīgu vīriešu» lomas slogu.
Ceļojums laikā
Pat ja Jāņa Grīziņa romāns Vārnu ielas republika nav tik populārs kā Lindgrēnes Karlsons, tomēr tas cauri laikiem tiek iedzīvināts dažādās versijās: 1958. gadā tapa leģendārā izrāde Jaunatnes teātrī, 1970. gadā - Adas Neretnieces filma, pirms pāris gadiem - multene Pavasaris vārnu ielā. Diezgan liela latviešu daļa zina, kādai jābūt Vārnu ielas republikai, un tas Lauras Grozas iestudējumam ir īsts pārbaudījums. Lauris Gundars gan atzīst, ka veicis aptauju, kam no «klasiskās» Vārnu ielas republikas būtu jābūt izrādē, un, gods kam gods, arī šeit Peksis norīs svilpi, bērni ēdīs kūkas, no pogām ar tramvaja palīdzību tiks izgatavoti «zukseri» un dungota Marseljēza. Lai gan kopš aprakstītajiem notikumiem pagājis simt gadu, arī šodien trūcīgākās ģimenes prāto par prombraukšanu un daudzām sievām un mātēm «dēli, vīri un brāļi Parīzē, Glāzgovā un Bostonā, Altaja sniegos un Turuhanskas klajumos» (varbūt pēdējās divās vietās ne). Tomēr, būsim godīgi, - Laura Gundara luga ir jaunradīts darbs, kam ar V. Sauleskalna dramatizējumu Jaunatnes teātrī un romānu sižetiskais sakars visai mazs. Biju pārsteigta, kad, pārlasot grāmatu, atklāju, ka Gundars izgudrojis ne tikai 2011. gadu, par ko nenorimuši runā republikāņi, bet arī pašu «manifestumu», kurā tie apņemas dzīvot ar šo skaitli atzīmētajā nākotnē - laikā, kad vairs nav melu, negodīguma, vardarbības, ieroču, naudaskāres un citu patīkamu lietu. Gundars izgudrojis itin visu, izņemot iepriekš minētās atsauces uz pirmavotu. Viņš sagrupējis sarežģītā sistēmā sazarotās bandas divās pārskatāmās - republikāņi un indiāņi, samazinājis personu skaitu, ieviesis raitu «detektīvintrigu» un «mīlas trīsstūri», kā arī pamācošus, bet dzīvus dialogus, kas ar smaidu trāpa arī pieaugušajiem. Pateicoties dekorāciju mūriem un dēļiem, virs tiem videoprojekcijā skrienošajām dekorācijām un kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones iedvesmas pilnajam darbam, kā arī visu «mazo pagānu» sparam, Vārnu ielas republikas simtgadīgais gars nav zudis, bet dejo turpat. Nu un ka beigās lido nevis no aizliegto grāmatu lapām meistarotais pūķis kā Grīziņam, bet Nevarauskas Mīce?
Nākotnes cilvēki
Līdzi bija paņēmušies divi nostalģijai nepakļauti «eksperti» - 15 gadu veca jaunkundze un sešgadīgs skuķis, kam puiku sporta azarts pavisam pie kājas un kas uz savas ādas nav izbaudījušas kariņus starp pagalmiem, kazakus razboiņikus, bumbu spēles (no «ēdams - neēdams» līdz tautas bumbai) un neiztrūkstošo kaļimbamba. Skatījās, acis nenolaizdamas, smējās, vēderu turēdamas, pieliecās tikai, lai pārtulkoju Daiņa Gaideļa gorodovoja krieviski sacīto. Knosīties sāka pie pārlieku ilgas jēdziena «taisnība» iztirzāšanas un revolucionāru dzīvokļa atrasto grāmatu «apskata». Taču dziesminieka Goran Gora mūzika ar «virtuves» trokšņu mūziku ￃﾠ la Stomp (lai arī trīs šādi priekšnesumi jau šķita par daudz) un kriminālfilmām raksturīgu intriģējošu motīvu neļauj uzlūkot izrādi tikai kā retropasaku par romantiskajiem robiniem hudiem. Aktieri, kuri tēlo «bērnus», dzīvo šodienā, un, lai arī tērpu māksliniece rūpīgi satērpusi simtgadīgos tērpos (ne jau burtiski, protams), viņi ir šodienas «bērni». 2011. gada bērni tēlo 1911. gada bērnus, kuri savukārt iztēlojas sevi par 2011. gada nākotnes cilvēkiem. Mūsējiem sīčiem ar to viegli saslēgties - ceļojumi laikā nav nekas neparasts virtuālo pasauļu apmeklētājiem. Pieaugušie savukārt ir tieši tik līdzīgi ēnu siluetiem, kādi mēs tiešām kļūstam bērnu pasaules ainā, kad tie mazliet paaugas. Simpātiski, lāgiem noderīgi, visbiežāk - traucējoši, bet visumā nekaitīgi, bez īpašām rakstura iezīmēm, izņemot Pētera Liepiņa kaķisko atpakaļgaitu glūnošā slepenpolicista lomā un Ivara Auziņa Paula mūždien iedzērušo vaigu. Lai cik lieliski būtu pārējie, atmiņā neizdzēšami iespiežas Laura Dzelzīša Šprote ar savu izmisīgo, neremdināmo izsalkumu (lūk, Sančo Pansa vai īstais Lamme no Tila Pūcesspieģeļa!) - skatiens, ar kādu viņš kā piekalts seko puisītim skatītāju zālē, kuram, draugu spiests, atdevis pēdējo kūku, ir neaizmirstams.