Jāzeps un kraukļi
Lugas bērniem Rainim, kas Lugāno strādāja pie Jāzepa un viņa brāļiem, protams, nebija. Kā liecina dramaturga vēlāk rakstītais, atteikuma vēstule jau bija sacerēta (iespējams, arī skarbākas domas par «laicīgo» pasūtījumu izdomātas), bet ceļā uz pasta nodaļu viņā «seni motīvi spilgtāk ieskanējās (..), un drāmas viela bija galvā».
Lugu Rainis faktiski uzrakstīja vienā mēnesī, piedevām nedēļu izlaizdams pārdomās - dramaturga fantāzijas telpā dzīvojošais Antiņš bija iespītējies un kalnā negribēja jāt. «Sēdēju neziņā un sāku jau rakstīt kādu skatu Jāzepā, kad man pārlaidās pār galvu septiņu kraukļu bars, pateikdamies savām dziļajām, melodiskajām balsīm. Piepeši man pazibēja acu priekšā kraukļu skats, Antiņš bija glābts,» 1912.gadā par savu «mīļo» lugu rakstīja Rainis. Kaut trīs nedēļas ir ticams lugas sarakstīšanas laiks (īpaši XX gs. sākumā, kad teātri mēdza strādāt ātri), JRT vadībai ārkārtēji veicās. Pie savām «lielajām» lugām Rainis strādāja gadiem, veicot rūpīgu materiāla izpēti, plānojot, labojot. Zelta zirgs tapa tādā steigā, ka pat lugas pirmizdevumā 1910.gadā palikušas kļūdas, arī tādas, kas maina tēlu nozīmi. Lugu uz Rīgu sūtāmā tīrrakstā ar savu roku vēl laboja un papildināja Aspazija, kura, uzskata pētnieki, sarakstījusi divas Zelta zirga ainas. Zelta zirga fabula ņemta no igauņu tautas pasakas. Acīmredzot liela nozīme lugā bijusi arī Jāzepam, ko kura, saulgriežu pasaku sacerēdams, uz brīdi atrāvās Rainis, un saistībā ar to domātajām domām. Ne velti 1990.gadā, kad Zelta zirgu Dailes teātrī iestudēja Arnis Ozols, Jānis Paukštello Antiņu slēdza ar Jāzepā atrastām atslēgām.
Latviski vai laikmetīgi?
Pēc dramaturga ieceres lugai bija jābūt filozofiskai. Korekcijas ieviesa dzīve - lugu saīsināja, mainījās intonatīvie uzsvari. Lugas pirmajā variantā ievērojama vieta bija paredzēta Baltajam tēvam, Antiņš bija nevarīgāks, čīkstulīgāks. Aleksis Mierlauks Zelta zirgu traktēja kā pasaku, un tajā Antiņš bija varonis. Izrāde bija neveiksme - Rainim uz Šveici ziņoja draugi, neaizmirstot piebilst, ka recenzijas kavējas, jo kāds aktieris pie biljarda galda recenzentu nosaucis par ēzeli un JRT pieteikts boikots. Arī publika nebija sajūsmā, spriežot, ka Aladins bijis labāks. Toties sajūsmināja aktieri - buķete, kas vēstures zinātājus iespaido arī šodien. Antiņš bija Teodors Amtmanis, Princese - Lilija Ērika, Baltais tēvs - Aleksis Mierlauks, Melnā māte - Olga Muceniece, Sniega māte - Berta Rūmniece, Lipsts -Gustavs Žibalts. Rainis gan žēlojās, ka luga nepareizi saprasta, bet attiecības tas nebojāja, un drīz JRT pirmiestudējumus piedzīvoja vairākas «lielās» Raiņa lugas - Uguns un nakts, Indulis un Ārija, Pūt, vējiņi!.
A.Mierlauka izrāde, kaut «nestāvēja paša darba augstumā», uz ilgāku laiku noteica Zelta zirga iestudēšanas toni - vai nu pasaka bērniem, vai līdzība par 1905.gada notikumiem. Un kaut šī ir viena no visvairāk iestudētajām Raiņa lugām (brīžam pastāvēja tradīcija Ziemassvētkos iestudēt Zelta zirgu, līdzīgi kā šodien Jāņos - Skroderdienas Silmačos), daudzas izrādes iezīmīgas nevis ar mākslinieciskām kvalitātēm, bet blakus apstākļiem. Ar 1919.gada Alekša Mierlauka iestudējumu bija iecerēts atklāt Nacionālo teātri, bet izrādes sagatavošana ievilkās. Pirmizrādi piedzīvoja R.Blaumaņa Ugunī. Eduarda Smiļģa 1931.gada iestudējuma pārstrādājums kā latviska vērtība 1940.gadā tika gatavots Maskavas dekādei. Tomēr režisors «pāris mēnešu laikā nebija pilnīgi apguvis sociālistiskā reālisma metodi», un krāšņākais Zelta zirga iestudējums ar aktrisēm bagātīgi izšūtajiem tautastērpiem palika mājās. Pēc nepārbaudāmām ziņām, Zelta zirgu 1937.gadā Dārlingtonas teātra skolā iestudēja izcilais krievu aktieris un režisors Mihails Čehovs, padziļināti analizējot lugas mitoloģiskos slāņus.
«Pa īstam», t.i., ar pienācīgu iedziļināšanos lugas filozofijā, Zelta zirgs uz skatuves piedzima tikai 1976.gadā. Jaunatnes teātrī to iestudēja Ādolfs Šapiro, attīrot lugu no romantikas un etnogrāfiskā krāšņuma, rosinot sarunu par garīgumu un pragmatismu, brīvību un varmācību. Andra Feiberga telpā apstājās kosmisks laiks - cilvēks mūžs, sabiedrības mūžs. Atkal no jauna starp kritušo kapu kalniņiem jaunas paaudzes sāka nebeidzamu cīņu starp Melno māti un Balto tēvu. Neaizsargāto garīgumu, kas cīnās ar tumsu, izrādē iemiesoja Andas Zaices Antiņš. Zelta zirgs beidzās ar XX gadsimta pieredzē balstītu atziņu - ļaunums ir mūžīgs. Melnā māte neņem princi sev līdzi. Gluži otrādi: kopā pulcējas kraukļi, viņu priekšā - vareni izslējušies Melnais princis un Melnā māte. Karš tikai sāksies. Starp citu - doma radniecīga jaunajam V.Meikšāna iestudējumam. Aizejiet pārliecināties, ka Raiņa simtgadniece arī šodien runā par aktuālo. Varbūt tieši šodien.