Muzejs šogad svin 140.jubileju, un patlaban to var saukt par visas Latvijas arheoloģijas «monopolu» - kopš 2003.gada, kad muzejs pārņēma arī LU Latvijas Vēstures institūta kolekciju, tajā glabājas gandrīz visi mūsu valstī veikto izrakumu atradumi. «Pētniekam tā ir prioritāte - vari visam piekļūt. Tas ceļ profesionalitāti,» teic Vitolds.
Uzticīgs interesei
Rakšana, meklēšana, atklājumi Vitoldu interesēja jau bērnībā. Redzot, kā dēls, salasījies grāmatas par Ēģiptes un Divupes arheoloģiskajiem atradumiem, veic pats savus «izrakumus» ģimenes mazdārziņā, vecāki ieminējās, ka arheoloģija varētu kļūt par viņa profesiju. Limbažu 1.vidusskolā bija arī skolotājs, kurš ar vēsturi prata aizraut un puisi informēja par vēstures studiju iespējām.
Pašu Vitoldu pasniedzēja darbs gan īpaši nav saistījis, kaut doktorantūrā šad tad nācies pasniegt pa lekcijai. Par Vitolda pirmo darbavietu 3.kursa laikā kļuva Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, kur gads pagāja, papildinot informatīvos materiālus par kultūras pieminekļiem. Vēlāk Vitoldam piedāvāja darbu LU Latvijas Vēstures institūtā, kur viņš, izaugot no laboranta līdz pētniekam, strādā joprojām.
Vitolds neslēpj, ka zinātnieka karjera Latvijā diemžēl iet roku rokā ar finansiālajām grūtībām. Doktorantūras laikā viņam izdevās iegūt Roberta Boša fonda pētniecības stipendiju, ar kuru varēja gan kādu laiku iztikt, gan mēnesi pastažēties Ķīles Universitātē Vācijā. Kad stipendija beidzās, Vitolds paralēli darbam institūtā sāka piestrādāt par grāmatu krāvēju izdevniecībā Pētergailis, līdz kursabiedrs ieminējās par vakancēm Latvijas Kara muzejā. Vitolds pieteicās, tika pieņemts, taču pēc pusgada piekrita tobrīd finansiāli neizdevīgākam, bet profesionāli vilinošākam piedāvājumam no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļas. «Arheoloģija man ir tuvāka. Kara muzejā vairāk bija jāstrādā ar rakstīto vēsturi. Turklāt mana līdzšinējā profesionālā darbība vairāk bijusi saistīta ar garīgās dzīves norišu, nevis militārās vēstures pētniecību,» Vitolds pamato. Arī atalgojums divos pēdējos «treknajos» gados muzejā kļuvis itin labs.
Daļa vasaras - izrakumos
Jau kopš universitātes 1.kursa Vitolds pēta apbedīšanas tradīcijas Latvijas teritorijā XIV-XVIII gs. Tēma - ļoti apjomīga, tāpēc disertāciju par to vēl nav sanācis pabeigt, tomēr tas patlaban ir Vitolda galvenais mērķis. Viņš godīgi atzīst, ka tēma mazliet pat apnikusi, taču ķerties pie jaunas nozīmētu sākt no nulles. «Ja es iedomātos sākt pētīt keramiku, man būtu pašam jāķeras pie podu veidošanas, lai saprastu, kā tie rodas. Rakstot par apbedīšanas tradīcijām, savukārt jāorientējas teoloģijā,» Vitolds skaidro un atklāj interesantu savas dzīves epizodi - pēc vidusskolas viņš pusotru gadu nomācījies Romas katoļu garīgajā seminārā ar domu kļūt par garīdznieku.
Arheologa ikdiena Vēstures muzejā ir daudzveidīga. Vitolds stāsta par konferencēm, rakstu krājumu izdošanu, plašās muzeja priekšmetu kolekcijas sistematizēšanu, izstāžu rīkošanu Latvijā un ārzemēs. Izstādēm un ekspozīcijām vienmēr ir iespēja kļūt vēl labākām, un muzejs aktīvi domā, kā piesaistīt apmeklētāju interesi. Līdz šim Vitolds daļu vasaras ik gadu pavadījis arī lauka darbos, lai gan Latvijā finanšu trūkuma dēļ izrakumi pārsvarā notiek vietās, kur norit celtniecība vai ceļu būve. Šovasar izrakumu plānos ir arī Rīgas pils prezidenta daļa, kur paredzēti remondarbi. (Patlaban prezidenta kanceleja pārvākšanos uz citām telpām gan uz laiku atlikusi.)
Dzīve lutinājusi
«Ir diezgan daudz rakts, un atradumi mani vairs īpaši nepārsteidz. Drīzāk interesē blakusinformācija - par ko atrastais liecina, ko izskaidro,» Vitolds stāsta. Atklāt ko jaunu gan sanākot katrā reizē. Piemēram, Limbažos izdevies atrast pilsētas aizsardzības mūra paliekas no XIII-XIV gs., bet Sabilē izrakumi apbedījumos atklājuši, ka baznīca tur bijusi nevis kopš XVI-XVII gs., kā minēts rakstītajos avotos, bet jau pāris gadsimtu agrāk.
Par miljonāru arheologam tomēr nekļūt, Vitolds nosmaida, lai gan atšķirībā no rakstītās vēstures pētniekiem peļņas iespēju ir vairāk, piemēram, t.s. komercarheoloģijā, izrakumus veicot pēc pasūtījuma. Vitolds gan nolēmis palikt uzticīgs ar paša interesēm saistītai zinātnei. «Līdz šim dzīve mani lutinājusi - esmu varējis nodarboties ar hobiju,» Vitolds saka, lai gan laiks atrodas arī citiem vaļaspriekiem - zemessardzei un studentu korporācijai Selonija. Arheologs savu profesiju pret citu labprātīgi nemainītu, tomēr domīgi noteic, ka krīze ir krīze, kredīts jāmaksā un bērns jābaro. Dzīve rādīs, kā būs. «Pērn gan Vācijā apjautājos, kā klājas turienes arheologiem. Un tur visi veic līguma darbus. Braucot atpakaļ, jutos laimīgs, ka strādāju Latvijā un varu darīt savu darbu ar skaidrību par nākotni.» Vitolds stāsta, ka Rietumeiropā arheologi arī pamatā pēta jau izrakto, nevis rok paši. Izrakumi ir Latvijas priekšrocība, turklāt šeit atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur ir atsevišķas studiju programmas arheoloģijā, praktizējošu arheologu nemaz nav tik daudz.