Ukraiņu ogļraču pilsētiņa, kuras iedzīvotājus par visu vairāk pasaulē iepriecina futbola mačs un kuru lielākais sapnis ir redzēt otru labāko ukraiņu komandu sakautu Eiropas čempionātā (Cita Čelsija, Ukraina, Vācija, 2010).
Bezkaunība, ironija, sentiments - tik daudzveidīgas iespējas, kā interpretēt daudznozīmīgo politiskās brīvības jēdzienu, piedāvāja Rīgas pirmais Brīvības filmu festivāls, kas maija vidū risinājās kinoteātrī Splendid Palace. Kā uzsver festivāla veidotāji, tagad, 20 gadu pēc PSRS sabrukuma, uzaugusi jauna paaudze, kurai politiskā un personiskā brīvība ir pašsaprotama, tādēļ brīvības jēdziena aktualizēšanai izvēlētās 14 spēles un dokumentālās filmas kalpoja divējādi - daļa no tām bija veltīta totalitāru režīmu analīzei un dažādu politisko brīvības cīņu apskatam (Ziemeļkoreja, Maldīvu salas, Kuba, Āfrika), savukārt otrs programmas tematiskais virziens aplūkoja procesus postpadomju telpā pēc padomju impērijas sabrukuma un nospiedumus, kādus kolektīvisms atstājis sabiedrības apziņā.
Šajā ziņā ļoti izvērstu skatpunktu piedāvāja festivāla atklāšanas filma - vērienīgais projekts 15 stāsti par jauno -, kuras vienīgais seanss un vienlaikus pirmizrāde Latvijā noteica sava veida intonatīvo mugurkaulu visam Brīvības filmu festivālam.
Portrets no sajūtu atlūzām
Filma 15 stāsti par jauno/15 Young by Young, kas jau izrādīta Eiropas TV kanālos Arte France un Arte Germany, ir apjomīgs Latvijas un Francijas kopprojekts, kas pirmo reizi konkrēta mākslinieciska paņēmiena ietvaros apvienojis visas 15 bijušās padomju republikas no Baltijas līdz Turkmenistānai. Interaktīvais projekts, ko veido piecpadsmit 13 minūšu garu īsfilmu cikls, režisoru atmiņu kolekcija animācijas tehnikā, kā arī apjomīga tīmekļa platforma 15yby.com, vēsta par dzīvi Padomju Savienībā pēc Padomju Savienības: projekta ieceres autore un producente Ilona Bičevska īsfilmu veidotājiem uzdevusi meklēt atbildi uz jautājumu, kādi ir «pārmaiņu laika» bērni un kā padomju pagātne atspoguļojas šodienas dzīvē. Septiņpadsmit 15YBY filmu režisori paši ir minētie «pārmaiņu laika» bērni jeb paaudze, kas dzimusi un bērnību pavadījusi padomju laikā (70. un 80. gados), bet pieaugušo dzīvi bijusi spiesta sākt mācīties dzīvot vienlaikus ar savas valsts mācīšanos būt neatkarīgai. Svaigais skatpunkts arī ir izšķirošais aspekts, kas nosaka 15YBY unikālo stila intonāciju un glābj no iespējamiem draudiem, proti, riska, ka postpadomju valstīs runāt par padomju laika sekām varētu būt banāli un neinteresanti. Mākslinieciskā ziņā projekts 15YBY uzskatāms par filmu, nevis īsfilmu sakopojumu - daudzu īsfilmu vērtība ir tikai kontekstuāla, daļa no projektā iekļautajām 15 novelēm ir dramaturģiski pārāk vājas, lai spētu eksistēt suverēni kā vērtīgi mākslas darbi. Nereti autors pat nav iecerējis izvērst darbu rūpīgā dokumentālā portretā (ir izņēmumi, to vidū lieliskā igauņu novele Kāvējs); īsfilmas mērķtiecīgi veidotas kā uz ekrāna pārlikti dzīves izgriezumi, fragmenti, atlūzas, kas, tikai sakabinātas cita citai blakus, spēj pārvērsties par individuāliem vaibstiem kopējā kādas ģeopolitiskas telpas portretā, kas nemaz negrib tikt portretēta kopumā (jo īpaši Baltijas valstis visai negribīgi uztver savas pašreizējās identitātes saistīšanu ar padomisko pagātni). Šis ir uzteicams paņēmiens, jo arī cilvēka atmiņa nav objektīva, bet gan saskaldīts, nejaušs, subjektīvs un tendenciozs mehānisms, kā piekļūt pagātnei - tieši tikpat fragmentētai, emocionālai un subjektīvai vielai. Filma palīdz aptvert un definēt zīmes, kas nosaka visu 15 nāciju kopīgās vēsturiski ģeopolitiskā telpas robežas (krievu valoda kā otra vai dominējošā valsts valoda, padomju arhitektūras mantojums, vecākās paaudzes nostaļģija pēc pagātnes, visai līdzīgā ekonomiskās attīstības fāze visās valstīs 20 gadu pēc PSRS sabrukuma u. c.). Centrālais filmas pētījums ir mēģinājums atrast atbildi uz daudz svarīgāku jautājumu - kā un kāpēc visas šīs tik atšķirīgās nācijas spēja nonākt un eksistēt vienota totalitāra režīma un unifikācijas ietvaros.
Mikrobs un mēs
Vai visu 15filmu varoņiem piemīt kāda vienojoša iezīme? Īsfilmas runā par visdažādāko slāņu, vecuma, dzimumu, reliģiskās piederības utt. pārstāvjiem, taču tos visus raksturo aktīva pozīcija pret dzīvi: varoņi nemitīgi radoši darbojas, tā ne brīdi nav dīka «cilvēku tur» eksistence. Varoņi turpina tirgot rotaļlietas tajā pašā laukumā, kurā pārdzīvojuši apšaudi (Kirgizstāna), pelna naudu, kā prot, lai uzturētu ģimeni, vienlaikus par to maksājot ar laiku, ko nevar pavadīt ar ģimeni (Moldova, Kazahstāna), nodarbojas ar sportu (Baltkrievija, Gruzija), dzīvo profesionāli piepildītu dzīvi, par spīti aklumam (Lietuva), iegulda radošas spējas savas valsts demokrātijas procesos (Krievija, Turkmenistāna) u. tml. Vienā vārdā raksturojot visus 15YBY īsfilmu varoņus, jāizmanto jēdziens «sīkstums» - īpašība, kas apvienojusi visas 15 postpadomju nācijas.
Tikpat sīksts ir arī latviešu zēns Mikrobs - viens no visjaunākajiem «pārmaiņu laika» bērniem. Režisors Dzintars Dreibergs Mikrobu esot izvēlējies kā sava veida metaforu šodienas Latvijai. Raugoties caur šādu prizmu, paralēles ir ļoti košas: arī Mikroba dzīvē valda autoritāšu krīze, jūtams pusaudzisks apjukums par savu vērtību, trūkst kāda, no kā smelties piemēru, sāp pieaugšana, un savās neveiksmēs un nepilnībās ir jāvaino «tie, citi». «Pie visa esat vainīgi jūs, bļ**, na***, ka es piedzimu šādos nelabvēlīgos apstākļos,» Mikrobs paziņo vienā no visskaudrākajiem 15YBY varoņu monologiem, un mums, skatītājiem, atliek tikai cerēt uz iedzimto varoņa sīkstumu (Mikroba gadījumā to simbolizē neatlaidīgā nodarbošanās ar skeitošanu) un spītu paglābties no bojāejas un nenonākt, režisora vārdiem runājot, «tumšajā pusē», uz ko velk ārējie apstākļi.
15 stāstu par jauno dzīvju fragmenti Brīvības filmu festivāla filmu kontekstā skatītājiem uzdod virkni jautājumu. Vai cilvēkam vispār ir kāds sakars ar režīmu? Gan vienā, gan citā politiskajā sistēmā ļaudis ceļ mājas, iemīlas, audzina bērnus, klausās mūziku. Vai padomju režīma mantojums ir unikāla vērtība? Vai tā mums palīdz labāk saprast pašreizējo situāciju Turkmenistānā, Ziemeļkorejā vai citos represīvos režīmos? Kā šādi režīmi vispār var pastāvēt? Un kāpēc jautājums par brīvību ir aktuāls tieši tagad? Ko lai mūsu paaudze - paaudze, kas piedzimusi ar kolektīvisma (vienlaikus individuālas bezspēcības un pārdabiskas kopības sajūtas) nospiedumu apziņā, - ar savu brīvību iesāk 20 gadu pēc valsts dzimšanas? Ko lai mēs ar savu brīvību iesākam, kad esam izauguši?