Diez cik pacilājošas sajūtas neizraisa arī domas par savu dzimšanas dienu, kas - patīk vai ne, bet šo to atgādina un var rosināt drīzāk bēdīgas nekā priecīgas pārdomas. Kaut gan parasti to neviens neatzīst un, lai nebūtu jāmānās, daudzi vecākie ļaudis par jubilejām nerunā, ja nu vienīgi viņu pēcnācēji tiem nesagādā pārsteigumu, sarīkojot svinības.
Sevišķi elegantas tās sanāk, kad jubileja ir apaļa, un vēl sevišķāka, ja gadu skaits rakstāms ar trim cipariem, kā tas drīz būs mūsu Valstij.
Protams, ja jubilārs ir Latvija, tiem pašiem - šeit pieredzējušiem kā priekus, tā bēdas, - attieksme mainās, šis tas ienāk prātā un bez prāta apsvērumiem noteikti atnāk arī kādas īpašas sajūtas. Tas ir dabiski.
Vispirms nāk pārdomas par tiem, kas toreiz, pagājušā gadsimta sākumā un pat vēl agrāk, nāca klajā ar valsts ideju, šo ideju realizēja un 1918. gada 18. novembrī proklamēja līdz šim nebijušu valsti, ko nosauca par Latviju, tā papildinot planētas politisko bildi un, protams, vēsturi.
Tas nekas, ka vēl nebija nospraustas valsts robežas un plānotajā teritorijā norisinājās karadarbība.
Tas nekas, ka vēl ilgi sanāca cīnīties un gaidīt līdz Latvijas starptautiskajai atzīšanai de iure 1921. gada 26. janvārī, kad «maisam gals atnāca vaļā» un līdz 1922. gada beigām Latviju juridiski bija atzinušas jau 28 valstis. Turpmāk visā starpkaru periodā to atzina jau 42 valstis.
Katrā ziņā arī tie vīri un sievas, kas ar savu pašaizliedzīgo varonību aizstāvēja tikko iegūto neatkarību, ko pieminam Lāčplēša dienā, izraisa patiesu cieņu. Pat lepnumu, jo zināmā mērā mēs piederam pie stipro cilts un mēs esam viņu nākotne.
Tas nekas, ka, iespējams, viņi to saskatīja nedaudz citādu, nekā patlaban sanācis.
Tāpēc nav brīnums, ka valsts dzimšanas dienā visas svētku sajūtas papildina arī līdzjūtība pret jubilāri, kuras esamību maitā daudzie pseidopolitiķi, kuriem piemirsušies (vai arī viņi tos nekad nav zinājuši) elementāri ētikas un morāles nosacījumi.
Ja atceras, caur kādiem un cik elles kambariem, kur tautu ar tās valsts ideju mērķtiecīgi centušies degradēt, nācies iziet un tomēr Latvija nav gājusi bojā, visam pāri paliek cerība.
Un šī cerība nav vis muļķu mierinājums, jo tas, kas mirst pēdējais, visticamāk, nemirst nekad.