Daudzajās grāmatās par skatuves mākslas personībām (Mirdzu Šmitheni, Elzu Radziņu, Kārli Sebri, Alfrēdu Jaunušanu u. c.) Lilija Dzene spēja uzburt aktieru un režisoru māksliniecisko daudzpusību un cilvēciskās īpašības. Savukārt 1992. gadā izdotajā grāmatā Ar zelta lāpu rokā tika apkopoti Lilijas Dzenes raksti par aktieriem, kuri Otrā pasaules kara laikā devās svešumā un padomju gados būtībā tika izsvītroti no latviešu teātra vēstures,» stāsta pasākuma veidotājs E. Smiļģa muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Pasākums notiks sestdien, 8. novembrī, plkst. 15.
«Turklāt Lilija Dzene, tajā laikā viena no retajām rakstniecēm, spēja uzburt vēl kādu sajūtu - tik dziļas un skaistas atzīšanās mīlestībā teātrim, Latvijai, Piebalgai un savai dzimtai kā viņas grāmatā Trīs aktieru dzīves. Savā laikā, savā dzimtā un arī teātrī (1995) ir retumi latviešu literatūrā, ne tikai teātra zinātnē. Jo tajā ir poētisms un fantastiska profesionāla izteiksmes spēja, kas diemžēl neglābjami zudusi reizē ar viņu,» saka Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Sniedze.
Sarīkojumā Lilijai Dzenei - 85 kopā ar Nacionālā teātra aktrisi Līgu Liepiņu, Valmieras teātra direktori Evitu Sniedzi, LTV redaktori un režisori Mārīti Balodi, Radioteātra redaktori Aldu Briedi, kultūras žurnālisti Rutu Rikši Lilijas Dzenes tuviniekiem un muzeja speciālistiem Jānis Siliņš sola «iezīmēt izcilās personības bagātā mūža atsevišķas šķautnes un nozīmīgo devumu Latvijas kultūrā».
Domājot, kā vislabāk uzrakstīt šo ziņu, pārcilāju mājās papīrus un atradu divas Lilijas Dzenes ar melnu pildspalvu pirms deviņiem gadiem rakstītas A4 formāta lapas - «ābolīši» Ķocim par Noru Nacionālajā teātrī un Mīlnieks atgriežas nozieguma vietā Dailes teātrī. Pirmo viņa novērtējusi ar četri, otru - ar pieci.
Agri vai vēlu šie rokraksti būs jānodod muzejā, bet vēl ne. Pagaidām kopīgai lietošanai daži citāti:
«Dailes teātra muzikālie dzejas vakari, veltīti izcilām latviešu literatūras personībām, jau ieguvuši programmatisku nozīmi. Tā ir garīga kompensācija laikā, kad poēzija jebkādās formās no mūsu teātriem - un ne tikai teātriem - ir gandrīz pazudusi (..). Laimīgs būs nākošais dzejnieks, kuram DT atvērs savu skatuvi,» par koncertu ar Māra Čaklā dzeju rakstīja Lilija Dzene.