«Kāpēc? Par to naudu, ko trijos mēnešos samaksāju par apkuri, varu nopirkt malku visai ziemai. Vēl viena mēneša īres maksa aiziet nekustamā īpašuma nodokļa nomaksai. Un viss! Pirmo pusgadu gan bija pagrūti pierast pie cita komforta, bet nu esmu laimīgs, ka dzīvoju šeit,» saka Aivars un kamēr pilsētnieki dzīvokļos oktobra sākumā vēl salst, viņš iekurina krāsni un sildās, cik grib. Dārgie komunālie pakalpojumi pilsētā ir viens no galvenajiem daudzu pilsētnieku pārcelšanās iemesliem.
Zemes pleķītis par blatu
Vasarās te esot diezgan trokšņaini, jo šajā sezonā te kāds dzīvo vai katrā mājā, ziemā kļūst klusāks, taču tāpat nu jau gandrīz katra trešā māja ir apdzīvota. Vasarnīcu kooperatīvs Lielziedi apsaimnieko plašo vasarnīcu teritoriju, tā valdes priekšsēdētāja Tatjana Bērziņa, kura pati pārcēlusies uz dzīvi šeit, gan precīzu pastāvīgo iemītnieku skaitu vasarnīcās nosaukt nevar, taču savas mājas pagalmā sastaptais Pēteris Smans prāto, ka kādi seši simti būšot. Tatjana rēķina, ka kooperatīva biedru skaits ir lielāks par 850. Taču, izbraukājot plašo teritoriju, var atrast namiņus ar 1000.numuru un lielāku skaitli. Jāņem gan vērā, ka ne visi zemes gabali ir apbūvēti un pietiek arī pamestu vasarnīcu, kas kādam jau pieder, bet saimnieki ilgi nav rādījušies.
Dabūt te zemes gabalu vasarnīcai padomju gados nemaz nebija tik vienkārši, vajadzēja būt draugos ar attiecīgiem cilvēkiem, lai gan Pēteris atceras, ka nekāda zelta bedre te nav bijusi - šajā teritorijā kādreiz pletusies atkritumu izgāztuve. Jo dziļāk rakts, būvējot namiņu, jo vairāk smirdējis. Savā 600 kvadrātmetru gabaliņā, kāds toreiz bija vasarnīcas gabala standarta lielums, varēja rušināties uz nebēdu un būvēt vasaras namiņus. Padomju laika būvnormatīvi gan paredzēja, ka vasarnīcas sienu biezums nedrīkst pārsniegt viena ķieģeļa garumu un tās nedrīkst siltināt. Šodien te slejas pat divstāvu nami ar terasēm, verandām, balkoniem, pirtīm un pagalma baseiniem. Aizkraukles novada domes arhitekts Juris Letinskis atzīst, ka pārbūves projektu vasarnīcu rajonā pēdējos gados patiešām bijis daudz. Šodien galvenais nosacījums, kas jāievēro, - būve nedrīkst būt pārāk tuvu kaimiņa robežai un nedrīkst aizēnot blakusesošo īpašumu. Un lai arī arhitekts piekrīt, ka vasarnīcu teritorija pamazām pārtop jaunā dzīvojamajā rajonā, pilsētas teritorijas plānojumā tas ir un arī turpmāk paliks tikai vasarnīcu rajons. Mainīt tā statusu neļauj šaurās ieliņas, kuras nav iespējams rekonstruēt tā, lai varētu izvietot visas nepieciešamās komunikācijas, kas būtu jānodrošina dzīvojamajā zonā. Grantētās ieliņas te patiešām ļoti šauras, divām automašīnām izmainīties faktiski neiespējami. Ielu tīkls gadu gaitā izveidojies visai sarežģīts un veido labirintu, kurā orientēties var tikai ar karti.
Interese nemazinās
«Par to, ka pastāvīgo iemītnieku skaits te palielinās, liecina arvien pieaugošais elektroenerģijas patēriņš. Pirms dažiem gadiem no Latvenergo saņēmām rēķinu par 700 latiem mēnesī, bet tagad tas pieaudzis līdz 5,5 tūkstošiem,» saka Tatjana un piebilst, ka tieši elektropiegāde pagaidām sagādā vislielākās problēmas. Kooperatīva apsaimniekotās līnijas ir vecas, tādēļ, vēl palielinoties patēriņam, var rasties riskanta situācija. Lai to sakārtotu, kooperatīvam naudas nepietiek, bet Latvenergo vecās līnijas pārņemt atsakās. Ar pārējo gan lielu problēmu neesot - ūdenspiegāde nodrošināta, kurināmais - galvenokārt malka, par to liecina pie māju vārtiņiem izkrautās malkas kravas, pavardā izmanto sašķidrināto gāzi balonos, jo dabasgāzes piegādes te nav. Vietējā pašvaldība ziemā iztīra ielas, vasarā kādu ielu arī saremontē - saka Tatjana un piebilst, ka, par spīti šīm sadzīviskajām problēmām, vēlme pārcelties uz šejieni nemazinās. Daudzu namiņu pārbūve turpinās, un treknajos gados vasarnīcu cenas te turējās visai augstas - 12000-20000 un pat vairāk latu.