«Es tomēr ticu viena cilvēka enerģijai. Tas palīdz. Kaut vai Imanta Lancmaņa piemērs, cik daudz var izdarīt viens cilvēks...»
Diena Kristīni Želvi - kinodokumentālisti, kura plašāk pazīstama kā LTV1 raidījuma 100 g kultūras vadītāja, - uzrunāja debijas stāstu krājumā Meitene, kas man nogrieza matus sakarā. Tajos viņai izdevies noķert kādu gluži metafizisku pārlaicīgu jaunības apjukumu, lai gan stāstu vadmotīvs nepārprotami ir Latvijas 90. gadu «dekorācijas».
Stāsti pārsteidz - ne tikai ar oriģinālo intonāciju, bet arī nobriedušo meistarību. Kāpēc tik ilgi turēji sveci zem pūra?
Grāmata īstenībā ir tapusi 2003./2004. gadā, tajā laika posmā. Pagājuši jau gandrīz desmit. Tā netapa tik ilgi, cik gaidīja uz iznākšanu. Es pati to marinēju. Tā nebija nedrošība par kvalitāti, bet es nezināju, vai gribu to grāmatu. Zemapziņā apzinājos, ka tā ir uzrakstīta tā, kā man gribētos pašai lasīt. Tajā laikā ļoti ietekmējos un biju daudz salasījusies Henriju Milleru, Čārlzu Bukovski, Ričardu Brotiganu. Viņš arī raksta tādā īsā, ironiskā, lakoniskā, aprautā stilā, bišku neirastēniskā stilā. Tajā laikā latviešu literatūrā neviens tā nerakstīja. Tajā tomēr stipri dominēja poētiskā tradīcija. Jautājums bija - vai es gribu to redzēt publicētu. Vai gribu pēc tam saņemt dažnedažādus jautājumus no cilvēkiem, piemēram, vai tas tiešām viss ir noticis ar mani, vai es tik daudz dzeru u. tml.?
Pati esi diezgan «pašnāvnieciski» rīkojusies, vienā no stāstiem galveno varoni nosaucot par Krisķinu, kā viņu sauc komunālie kaimiņi.
Protams, stāsti ir autobiogrāfiski. Tur ir ļoti daudz faktu, kas notikuši ar mani, vai kāds man ir stāstījis. Bet to noteikti nevar uztvert kā manu dienasgrāmatu. Tā ir kompilācija no visiem iespaidiem. Pats rakstīšanas process bija ļoti ātrs. Kā Amadejā (Dailes teātra izrāde - red.) Artūra Dīcis teica - opera man ir gatava, tagad man vajag tikai pusotras dienas, lai to pierakstītu. Man ir blociņi, kur es vācu tekstus, domas, citātus vai tēlus pēc izstādēm vai filmām. Arī dialogus un frāzes, kuras būtu vērts apspēlēt. Kādreiz es rakstīju šitādā (Kristīne pamāj uz palodzes pusi, kur grāmatu un «blociņu» augšgalā stāv Liepājas papīrfabrikā izdota kancelejas grāmata. Retro. - red.). Stāsti, protams, ir tehniski taisīti. Nav tā - ah, man uznāca, un es tā pierakstīju. Bet pats impulss, to tev pateiks jebkurš mākslinieks, ir neizskaidrojams. Formas sajūta man ir no kino. Kad daudz skaties filmas, veidojas tā formas sajūta.
Kā tev pašai šķiet, vai tavi stāsti ir kinematogrāfiski? Pati varētu/gribētu uzņemt?
Es pati nevarētu. Tāpēc es tos pierakstīju.
Varbūt Juris Poškus varētu?
Varbūt (smejas). Bet es īstenībā to neiedomājos.
Ļoti valdzina stāstu intonācija - dīvains pašironijas, sarkasma un cilvēkmīlestības mikslis. Vai tas ir īpašs tieši šo stāstu tonis vai vispār tava - cilvēka - balss?
Daži izdevēji lūdza pierakstīt dažus stāstus klāt. Tehniski varbūt varētu atdarināt to neirastēnisko, egocentrisko, drusku emocionāli nelīdzsvarotās būtnes tēlu. Bet sapratu, ka es to nevaru izdarīt, jo vairs nedzīvoju tajā sajūtā. Es domāju, kā to uztver cilvēki, kas nav šajā laikā dzīvojuši. Liela daļa to saprot, jo jaunības sajūtas laikam ir diezgan līdzīgas, pat ja tu fiziski neesi atradies tieši tādā vidē. Jaunajā žurnāla Latvju Teksti numurā jauna recenzente Jūlija Dibovska. Man viņas recenzija, lai arī tā nav izteikti slavinoša, tik ļoti patika! Tas, ka cilvēks, kurš dzimis 80. gados, tik ļoti iedziļinājies un «iebraucis» tajā, ko raksti. Viņa bija atradusi lietas, kas man pašai pat neienāktu prātā. Recenzente mani bija nosaukusi «skumjā un pašironiskā Žanna d'Arka». Man tas ir ļoti tuvs, ja ne pats mīļākais sieviešu tēls. Tieši vēlmes cīnīties un kaut ko mainīt dēļ, tajā pašā laikā piedalīties jau iepriekš nolemtā bezcerīgā cīņā.
Tomēr šķiet, ka Žannai d'Arkai nav ne mazākās pašironijas vai ironijas.
Jā, bet tieši šis savienojums. Tā jau ir tāda pilsētas Žanna d'Arka. Es Žannu d'Arku droši vien piesaucu tās matu griešanas dēļ. Nogriez matus, lai dotos misijā un atteiktos no iepriekšējās dzīves.