Nesen intervijā Dienai Ojārs Kehris, jautāts, vai Ekonomistu apvienība 2010 negrasās izstrādāt jaunu plānu, piemēram, Latvija 2020, atbildēja, ka, viņaprāt, plānu jau tā Latvijā ir par daudz un ka ne jau sarakstītu plānu trūkums ir tā galvenā problēma. «Papīrs jau pacieš visu,» - nedaudz rezignēts bija Kehra komentārs. Nupat sāk likties, ka viņam bijusi taisnība - raibs sāk mesties gar acīm no dažādo plānu un plānotāju grupu daudzveidības.
Mums ir Latvijas ilgtspējīgās attīstības stratēģija līdz 2030. gadam. Īpaša Pārresoru koordinācijas centra vadībā notiek Nacionālā attīstības plāna izstrāde, kas lielā mērā pakārtota ES budžeta topošajai perspektīvai 2014.-2020. gadam. Tikko valdība prezentēja 73 lappuses biezo Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta rīcības plānu ar tajā formulētajām prioritātēm un iecerētajiem līdzekļiem to sasniegšanai. Arī Finanšu ministrija ziņo par sava plāna veidošanu. Vides un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs savukārt runā par «pilotplāniem» Latgalei, kurus izdošanās gadījumā «varētu pielietot arī citur Latvijā». Rīgas pilī tikko tapusi Stratēģiskās attīstības komisija, kas, cik noprotams, izstrādās savas stratēģiskās attīstības vīzijas, gan arī līdzēs Nacionālā attīstības plāna tapšanā. Un, protams, visus šos plānus vēl ietekmē mūsu atsevišķo resoru dažreiz gandrīz individuālās cīņas par Latvijas interesēm (to izpratnē) jau pieminētās ES finanšu perspektīvas 2014.-2020. gadam tapšanas ietvaros. Tam visam pa virsu vēl klājas pēdējā laikā Valsts prezidenta atkārtoti paustie viedokļi par Satversmes mainīšanas plānu jau tuvākajos divos gados, kas nu nekādi nav uztverams par sīkumu valsts attīstības vīziju un scenāriju kontekstā.
Pati par sevi plānošana, protams, ir laba lieta. Bet tas, kā tā izskatās patlaban, raisa zināmas grūtsirdīgas pārdomas.
Pirmkārt, strukturālā un organizatoriskā. Šķiet, visam šo dažādo plānu karuselim pietrūkst viena politiskā centra, es uzsveru - politiskā centra. Ja, piemēram, kā visas šīs plānošanas centrālā ass ir domāts jau pieminētais Pārresoru koordinācijas centrs, nedaudz mulsina, ka tā vadība ir uzticēta mazpazīstamam valsts ierēdnim. Ja centra uzdevums ir tikai papīru pārsūtīšanas loģistika, tas varbūt arī būtu pietiekami. Bet, ja runa ir par attīstības plānošanu, - tas nu gan ir viens no valsts politikas pamatjautājumiem, un vajadzētu būt skaidram, kas par to uzņemas galveno politisko atbildību. Ne jau par papīra sacerēšanu, bet par tā īstenošanu dzīvē. Un ne tikai. Arī par to, lai visi plāni būtu izskaidroti sabiedrībai, uz kuru tie attiecas un uz kuras pleciem gulsies to realizācija.
Taču ir vēl viena problēma - daudz būtiskāka. Manuprāt, visā šajā aizrautībā ar plānošanu pietrūkst objektīvas analīzes par situāciju, kādā atrodamies patlaban, - tāda pašreizējās politiskās vadības saskaņota ziņojuma par stāvokli valstī. Ja cilvēks kaut ko grib sasniegt un gatavo plānus, kā to sasniegt, ir tikai loģiski, ka viņš sāk ar fakta konstatāciju - kur īsi es pašlaik atrodos. Vai, medicīniskā leksikā runājot, - pirms ārstēšanas metodes izvēles ir jānoskaidro diagnoze. Ko mēs dzirdam? Vieni saka - Latvija ir veiksmes stāsts, citi - neviens mūs par veiksminiekiem neuzskata un visi mūsu tā sauktie panākumi ir uz iedzīvotāju pauperizācijas un emigrācijas rēķina. Vieni saka - tautas skaitīšanas rezultāti ir katastrofāli, citi - ka tie ir daudz labāki par sagaidāmajiem (un pa vidu eksperti strīdas, kurš pareizāk vai nepareizāk saskaitījis). Vieni saka - ir problēmas ar bezdarbu, citi - tie pabalstu saņēmēji negrib strādāt. Vieni saka, ka savu konsolidācijas resursu esam izsmēluši un sliktākais jau ir aiz muguras (finanšu ministrs A. Vilks), citi - vēl būs jāgriež (Latvijas Bankas vadītājs I. Rimšēvičs). Vieni saka - Latgalē ir viskatastrofālākais stāvoklis, citi - citviet Latvijā ir vēl sliktāk. Vieni saka - izglītības sistēma ir pilnībā sapuvusi, citi - no mums ir ko mācīties… Un šo uzskaitījumu noteikti varētu turpināt.
Galu galā kur tad mēs īsti atrodamies? Citkārt rodas aizdomas, ka politiķi tā aizrāvušies ar gaišo nākotni tieši tāpēc, ka par prozaisko tagadni ne sevišķi vēlas runāt. Ir saprotams, ka politisko partiju pārstāvji atkarībā no savas situācijas un interesēm uzsver vienu vai otru aspektu un cenšas ar tiem vienpusēji spekulēt. Tomēr, ja ceram izveidot kaut cik plaši akceptētu un konsolidētu plānu savai nākotnei, jāmēģina izveidot arī kaut cik konsolidētu viedokli par pašreizējo situāciju. Es teiktu - bezkaislīgu. Ja Saeimas pārpartijiskotie koridori nav sevišķi piemērota vieta šādai bezkaislīgai diagnosticēšanai, varbūt tieši tas varētu būt pirmais uzdevums, ar ko savu darbu sākt Valsts prezidenta tikko kā izveidotajai Stratēģiskās attīstības komisijai.
Starp citu, ir nepieciešama precīza diagnoze ne tikai par stāvokli Latvijā, mums vajadzētu mēģināt tikt skaidrībā arī par to, kāda patlaban ir situācija Eiropas Savienībā. Bezkaislīgi - bez nevajadzīgas jūsmas un pārspīlētas pietātes, kā arī bez fatālas skepses. Kā atspēriena punkts mūsu pašu valsts biznesa plānam.