Priekšstatu spējai ietekmēt īstenību ekonomiskās krīzes apstākļos ir īpaši svarīga nozīme. Nav runa ne par īstenības ignorēšanu (kā to darīja «trekno gadu» solītāji), ne par datu interpretāciju - Latvijas iekšzemes kopprodukts ir sarucis par 19,6 procentiem, vai to uzskatām par bēdīgu vai cerīgu faktu. Taču tirgus dalībnieku priekšstati un gaidītais vistiešākajā veidā ietekmēs to, kādi būs ekonomikas rādītāji nākotnē. Starptautisko kredītreitingu aģentūru vērtējumi ir tikai acīmredzamākais šāda ietekmīguma paraugs, taču ekonomikas stāvokli ar savu uzskatu vadītu rīcību ietekmē ikviens - no valdības un starptautiskas investīciju korporācijas līdz katrai mājsaimniecībai.
Pirmdien, kad nāca minētā «labā» ziņa par ekonomikas samazināšanās apjomu, aģentūra Standard & Poor's kārtējo reizi pazemināja Latvijas reitingu ilgtermiņa saistībām.
Tas pats par sevi vairs nebūtu īpašas ievērības cienīgs notikums. Pirmkārt, esam jau pieraduši, ka kredītreitingu aģentūras pazemina Latvijas vērtējumu. Otrkārt, virkne ekonomisko datu ļauj piesardzīgi gaidīt uzlabojumu jau pārredzamā nākotnē. Svarīgākais no tiem, protams, ir mazāks, nekā bija gaidīts, IK kritums - ņemot vērā pagājušonedēļ publicētos datus par Lietuvas IK samazināšanos par 22,4 procentiem, varēja sagaidīt, ka Latvijā tas būs vēl lielāks, tomēr izrādījās apmēram tāds pats kā pirmajā ceturksnī, kad tie bija 18 procenti, tātad kritums ir gandrīz apstājies.
Cerīgi ir arī pagājušonedēļ publicētie dati par rūpniecības produkcijas izlaidi - pēc krituma iepriekšējā mēnesī jūnijā tā ir pieaugusi par 1,4 procentiem. Turpina kristies procentu likmes aizdevumiem latos. SEB mājokļu cenu indikators rāda, ka ir mazinājušās iedzīvotāju gaidas, ka mājokļu cenu kritums turpināsies, arī nekustamo īpašumu kompāniju dati liecina par šo cenu stabilizēšanos. Bet Latvijas kārtējo maksājumu konta pārpalikums pusgadā pārsniedz pusmiljardu latu - iespaidīgs rādītājs, ņemot vērā, ka šā konta deficīts bija viens no galvenajiem lata devalvācijas sludinātāju argumentiem.
Daudz kas būs atkarīgs no valdības spējas pārvērst šīs ekonomiskās situācijas uzlabojuma pazīmes reālā uzlabojumā. Un arī S&P reitinga samazināšanu mūsu valstij pamato ar to, ka šāds lēmums «atspoguļo mūsu priekšstatu par Latvijas politiskajiem un ekonomiskajiem izaicinājumiem».
Latvijā tieši šie subjektīvie «politiskie izaicinājumi» - atšķirībā no ekonomiskajiem, kuri tomēr pakļaujas likumībām, - pašlaik kļūst par izšķirošajiem ekonomikas stabilizēšanai. Valdībai krīzes situācijā ir sevišķi lielas iespējas ietekmēt šo pozitīvo virzību, turklāt ne tikai ar to, ko tā dara, bet arī ar to, ko no tās sagaida tiklab valsts iedzīvotāji, kā arī starptautiskā sabiedrība.
Danske Bank analītiķi, kuru otrā ceturkšņa rādītāju prognozes bija vispesimistiskākās - ka Latvijas IK kritīšoties par 25 procentiem, -, pirmdien savā ikdienas ziņojumā rakstīja, ka «piektdien atkal uzliesmoja politiskā krīze, kad koalīcijas valdības lielākā - Tautas partija - piedraudēja atstāt valdību, protestēdama pret budžeta samazinājumiem veselības sektorā». Tūlītēja valdības izjukšana, «šķiet, ir novērsta», rakstīts ziņojumā, taču nākotnes prognoze nav iepriecinoša: «Mēs uzskatām, ka šī koalīcija ir ārkārtīgi trausla, un paredzam, ka politiskās spēles par budžetu turpināsies. Mēs uzskatām, ka tas būtu brīnums, ja šī koalīcijas valdība izdzīvotu līdz nākamā gada parlamenta vēlēšanām.»
Taču tieši no šāda «brīnuma» tagad ir atkarīga arī Latvijas ekonomikas nākotne. Nebūtu pamata prognozēt uzlabojumus ekonomikā, zinot, ka Latvijā nebūs valdības, kura varētu pieņemt nākamā gada budžetu un īstenot ekonomikas stabilizēšanas plānu, ko paredz vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem. Bet tas draudētu ar šā aizdevuma nākamo maksājumu apturēšanu un valsts bankrotu, jo iespējas aizņemties starptautiskajos valūtu tirgos tad arī būtu iznīcinātas.
Ironiski, ka Tautas partija, kuras premjerministrs «treknajos gados» dēvēja sevi par «stabilitātes garantu», ir kļuvusi par galveno apdraudējumu valsts ekonomikas stabilitātei. Nespēja sakārtot atbilstoši krīzes apstākļiem veselības aprūpi un nevēlēšanās pieļaut vienas valsts iestādes - Valsts ieņēmumu dienesta - reformēšanu ir galvenais «darītāju» partijas pienesums krīzes risināšanai, ja vien par tādu neuzskata premjerministra, finanšu ministra, visas valdības un Latvijas Bankas darītā niknu un pastāvīgu kritizēšanu. Intervijā Telegraf pirmdien partijas smagsvars Gundars Bērziņš uz tiešu jautājumu - ko konkrēti TP piedāvā krīzes pārvarēšanai? - atbild ar diviem priekšlikumiem. Otrais no tiem ir - «jābūt debatēm par vidējā un ilgtermiņa politiku». Bet pats pirmais, ko viņš piedāvā, ir - «jāatjauno valsts reputācija finanšu tirgū».
Šokē ne tikai TP piedāvājuma pliekanums, kas ir īpaši uzkrītošs uz citiem veltītās kritikas lavīnas fona, bet acīmredzot pat nespēja novērtēt partijas pašas darītā graujošo iespaidu uz valsts reputāciju un līdz ar to atlabšanas izredzēm. Ja vien par savas partijas rīcības novērtējumu neuzskata Bērziņa teikto - pretēji pirmīt minētajām atlabšanas pazīmēm ekonomikā -, ka «es neredzu gaismu tuneļa galā».
Ja TP ir norakstījusi Latvijas valsti tuneļa tumsai, pēdējais labais darbs, ko tā varētu izdarīt politikā, būtu vismaz netraucēt tiem, kuri to gaismu redz. Proti, negraut valsts reputāciju. Vai arī tas ir jau par daudz prasīts?