Tāpat ir ar pļavu. Pamēģiniet ziedošā pļavā noteikt, kuras puķes ir tās, bez kurām pļava vairs nebūtu pļava. Cietpaurainās dzelzenes? Varbūt lipīgās sveķenes vai akurātās ilzītes? Visas ir vienlīdz svarīgas. Lielāka dažādība - skaistāka pļava. Savdabīgi skaista ir tīra timotiņa pļava, tomēr diez vai, nonācis šādā pļavā, skots vai holandietis noelsīsies neslēptā sajūsmā, kā tas ne reizi vien noticis manā praksē.
Arī mežam kā kopumam reizēm ir nesalīdzināmi lielāka vērtība par to veidojošo stumbru kubikmetru summu. Meža vietā var izveidot ātraudzīgu kārklu vai egļu plantāciju. Tā pildīs maku, tikai nevajag saukt to par mežu.
Nākotnē plantācijas būs daudziem. Īsti meži jau tagad ir deficīts. Tagad cērtam mežus, kuri pieredzējuši dzimtbūšanu un visas trīs atmodas. Provinciālisms, alkatība un muļķība liek vērtības samainīt niekos. Pagājušā gadsimta 70.gados gāju skolā kādā Kurzemes zvejniekciemā. Daudziem maniem skolasbiedriem tēvi Atlantijā zvejoja siļķes. Viņi no aizjūras ieveda blokus ar košļenēm, kuras toreiz bija kas īpašs. Katrs sevi cienošs puika bija gatavs maksāt naudu, lai tiktu pie kārotās plāksnītes. Tie, kuriem naudas nebija, centās kārumu iemainīt pret kādu lietu. Puikas no lībiešu zvejniekciemiem nesa pat dūres lieluma dzintara gabalus, kurus to senči bija krājuši kā dārgumus. Pusaudži neapjauta dzintara vērtību un bija pārliecināti, ka maiņa ir adekvāta. Nu zēni pieauguši un labprāt noliktu vectēvu dārgumus goda vietā, bet, kas zudis, - zudis.