Pēc tirgotāju ziņām, gaļas iegādes kāpums un kritums vairāk saistāms ar laicīgo dzīves pusi, tas ir, algas un pensijas izmaksas dienām. Tad čurkst karbonāde, šmorējas ribiņas, aromātiski sautējas mīkstumi. Vismaz lielākajai daļai no mums tā ir, jo, kā viedi sacīts dziesmā, nedzīvojam Āfrikā, bet gan krietni uz ziemeļiem, un tur krāsniņa (vēderiņš) vienmēr jātur silta.
Ņemu lielo tašu un dodos uz kāda rajona centra lielveikalu. Aukstumvitrīnā, tā vien liekas, netrūkst nekā. Cenas? Ar starptautisko gādnieku - SVF un PB - dīkšanu par cenu kritumu un tam pieskaņojamo pensiju indeksāciju uz leju nesakrīt. Ražotājs? Svaigās, nefasētās gaļas piegādātājs ir… viens, un tam pašam nosaukumā Ltd (Hilton Foods Ltd), tātad nelatvietis.
Kaut gan nekādu naidu pret poļiem (citā lielveikalā - leišiem utt.) un viņu lopiņiem nejūtu, dodos uz rajona centra pilsētas tirgu. Svaigu gaļu piedāvā divi tirdzniecības auto. Viens pieder rajona gaļas kombinātam, otrs - kādai zemnieku saimniecībai. Arī viņu cenas neder starptautisko ekspertu rekomendāciju uzklausīšanai.
Tirgus paviljonā kādreiz pilnās letes ar puscūčiem un sacirstiem cūčiem vīd klusas. Kāds pūpols, kāda krāsota ola, kāda ceptuves (ne visai kārdinoša) plātsmaize. Līksma tirgošanās, zemniekiem citam caur citu piesolot labāku preci, jāmeklē vēstures annālēs vai fantāzijā.
Saimniekam Vitoldam, pie kura parasti pērku kūpinātu gaļu, viens gabaliņš, par laimi, vēl ir palicis. Nākamreiz viņš uz tirgu brauks tikai maija svētkos. Agrāk pie šā vīra pirkām arī svaigo gaļu, nu viņš cūkas gandrīz nemaz neaudzē. Tāpat kā vairākums viņa amata brāļu. Pēc mazo kautuvju likvidēšanas tuvākā tagad atrodas gandrīz 50 kilometru atstatus. Vest lopiņus turp neatmaksājas.
Bet netālo kautuvi slēdza, kontrolējošajam dienestam neatstājot kautuves telpas septiņas stundas! Vēl aizvien cirkulē folklora, ka šā mazā biznesa nāves spriedumam punktu pielicis nepietiekamais apgaismojums… cūkām.
Taču tie paši kontrolieri / likuma kalpi turpat pilsētiņā vien dzīvo, atnākot arī uz tirgu un kā zaldāti, kas šāvuši, tikai pildot pavēli, mēdzot bilst - es jau neko, tikai pildīju likumu!
Likumus mūsu valstī tiešām mīl un pieņem tādā rūpībā, ka brīžam pat sirds aptekas. Nu kaut vai tanī pašā gaļas lietā, kuras dēļ pirms svētkiem Saeimas zāle kūsāt kūsāja un deputāti sagāja teju vai ragos. Vai drīkst lopiņus kaut tikai pa latviešu modei, kas, pēc vispārpieņemtā viedokļa, ir akceptējami un humāni? Vai, tēlaini runājot, dūcis liekams arī pa nelatviešu jeb musulmaņu modei, kas, pēc daļas deputātu domām, ir nepieņemami un nehumāni?
No vienas puses, draudi ar apokalipsi, ja svešādā austrumnieku metode mājlopu kaušanā tiks pieļauta. No otras, kairināšana ar ilgi gaidīto Nokia, par kādu, pēc medijos izskanējuša ambicioza viedokļa, varētu kļūt gaļas lopiņu audzēšana un kaušana austrumnieku tirgum.
Sen tik spožas pērles nebija uzmirdzējušas simt gudrajās galvās, cik daudz ētikas un morāles dzirdējām piesaucam, kāda ikdienā nesastopama cieņa pret sentēviem un nemateriālo mantojumu tika pausta!
Ek, būtu vēl tāda bijusi pret materiālo mantojumu. Teiksim, pret to gadu desmitiem nevainojami kalpojušo gaļas skaldāmo kluci manis piesauktajā tirgū, kuru kopš nesena laika vairs nedrīkst izmantot. Kāds atkal esot teicis: fui!
Ek, būtu deputāti kā parasti mirstīgie gājuši iepirkties, varbūt vismaz acīgākie sev pakasītu pakausi - klau, kur palikuši Latvijas gaļas ražotāji? Kāpēc pirms simt gadiem letiņi ar savu bekonu apgādāja Rietumeiropu, bet tagad svētkos galdā jāliek svešzemnieks Ltd?
Kādu varbūt pat paskrubinātu sirdsapziņa - vai arī es pie šīm tukšajām kūtīm, slēgtajām kautuvēm un bankrotējušajiem desu cehiem esmu pielicis roku? Un kā tas viss saiet kopā valsts tautsaimniecības kontekstā?
Bet... mans pirmssvētku dienās iegādātais kūpinātā rukša gabaliņš ir izcili garšīgs. Latvijā tādi tagad atrodami reti. Dzīšanās pēc ekonomijas, laika un pūļu ietaupījuma panākusi to, ka veikalu plaukti gan ir produkcijas pilni, bet gardumu tajos nav. To parasti nav arī tā sauktajos zemnieku tirdziņos, kur melni apkvēpināts vai slapji izsutis gaļas gabaliņš tiek piedāvāts kā laba manta. Kārtīgs kūpinājums ir skunstes lieta. Ja prasmi no paaudzes paaudzē meistars meistaram nenodod, tā zūd. Vai, kā Vitolds saka, - to, ko noārda, atpakaļ vairs nevar dabūt.