Eiropieši jau gadu desmitiem ir bijuši naski uz došanos ielās, lai visdažādākajos veidos izteiktu neapmierinātību ar politiķu lēmumiem, kas ietekmē ekonomiku un sociālo sfēru. Nereti protesti piespieduši valdības mainīt savu nostāju.
Protesti atslābst
Rekordzemu popularitāti piedzīvojušais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī (viņa politiku atbalsta tikai 29% franču) otrdien varēja ļauties nelielām gavilēm, jo darbu atsāka piecas no 12 valsts naftas pārstrādes rūpnīcām, bet valsts otrajā lielākajā pilsētā Marseļā darbā atgriezās divas nedēļas streikojošie atkritumu izvedēji. No barikādēm bija atbrīvotas gandrīz visas 219 degvielas glabātavas, bet strādāja aptuveni 80% degvielas uzpildes staciju.
Trešdien Francijas parlamentā paredzēts pēdējais balsojums, kurā paredzēts apstiprināt protestus izraisījušo likumprojektu, kas paredz palielināt franču pensionēšanās vecumu no 60 uz 62 gadiem. Francijas finanšu ministre Kristīne Lagāra pirmdien paziņoja, ka protesti ik dienu izmaksā 200 līdz 400 miljonus eiro (140,5 līdz 281 miljons latu).
Maz ticams, ka pensiju likums netiks pieņemts, tādēļ valdība klusībā cer, ka tas liks protestiem norimt. Tā gan nedomā arodbiedrības, kuras izsludinājušas vispārējo streiku ceturtdien un paredzējušas protestēt arī 6. novembrī. «Balsojums nenoslāpēs mūsu apņemšanos,» paziņojis Francijas trešās lielākās arodbiedrības CGT-FO vadītājs Žans Klods Mailī. «Daži piemēri, kad strādnieki atsāk darbu, neliecina, ka protesti norimst.» Arodbiedrības apgalvo, ka ies līdz galam un protestēs tik ilgi, kamēr N. Sarkozī atcels pensiju reformu vai sāks pārrunas ar tām.
Zīmīgs gads
Francija šogad nav vienīgā Eiropas valsts, kurā regulāri notiek plaši protesti. 2010. gadā daudzu vecā kontinenta valstu valdības bijušas spiestas nākt klajā ar paziņojumiem par stingriem taupības pasākumiem, kas vairākumā gadījumu nozīmē ienākumu samazināšanos un nodokļu pieaugumu. To nevēlas pieļaut arodbiedrības, kuras aktīvi aicinājušas strādājošos un jauniešus celties cīņā pret «ļaunajiem» politiķiem.
Spilgtākais piemērs ir Grieķija, kas šogad pārņēma «stafetes kociņu» no Latvijas un kļuva par krīzes laika lielāko rūpju bērnu, jo bija spiesta veikt dramatisku budžeta izdevumu apcirpšanu, lai iegūtu starptautisko aizdevumu 110 miljardu eiro (77 miljardi latu) apmērā un paglābtos no bankrota. Tas izraisīja plašas iedzīvotāju demonstrācijas un grautiņus, kas dažiem protestētājiem beidzās letāli.
Visaptveroši un vairākkārtēji protesti notikuši arī Spānijā, Portugālē, Itālijā, Lielbritānijā un citās valstīs. 29. septembrī Briselē aptuveni 100 tūkstoši cilvēku no 30 Eiropas valstīm piedalījās Eiropas Arodbiedrību konfederācijas rīkotajā demonstrācijā pret taupības pasākumiem.
Arodbiedrībām liels spēks
Līdz šim pēdējie protesti nav devuši gaidītos augļos, jo valdības ievēro stingru nostāju, tādēļ nepiekāpjas arodbiedrību prasībām, lai gan saprot, ka tādējādi strauji zaudē iedzīvotāju uzticību.
Tomēr iepriekšējos gados, tautai izejot ielās, ir izdevies panākt, ka politiķi atsakās no saviem plāniem. Spilgts piemērs ir 1995. gadā Francijā notikušie protesti pret tā laika premjerministra Alēna Žipē ieceri samazināt sociālā atbalsta apjomu, lai panāktu, ka valsts budžeta deficīts tiktu samazināts no 5 līdz 3%, jo Parīze to bija apņēmusies, 1993. gadā parakstot Māstrihtas līgumu.
Premjera nodoms izraisīja franču dusmas, tādēļ sākās plaši protesti un streiki, kuru laikā gandrīz mēnesi tika paralizēta valsts transporta infrastruktūra. Beigu beigās A. Žipē paziņoja, ka atsakās no sava plāna.
Protestu norisē viena no svarīgākajām, ja ne pati būtiskākā, lomām pieder arodbiedrībām, kurām jāspēj efektīvi mobilizēt savus biedrus. Lai gan Francijā tikai 8% strādājošo ir arodbiedrību locekļi (Vācijā - 19%, bet Lielbritānijā - 27%), tās uz demonstrācijām spēj pulcēt vairākus desmitus un pat simtus tūkstošus protestētāju.
Mūsdienās ļoti svarīgs arodbiedrību palīgs ir internets un sociālās komunikācijas tīkli, ar kuru palīdzību ātri iespējams izplatīt informāciju un panākt augstu līdzdalību.