Nominēšana un nonākšana amatā politiskajās partijās ir komplicēts process. Par to tiek izteikts daudz spekulāciju, tomēr manā uztverē viens viedoklis vai aspekts nav sevišķi izceļams. Tam, ka esmu ārlietu ministrs, pamatā ir partijas biedru un valdes viedoklis, ka tas ir amats, kuram es atbilstu un kuru man vajadzētu ieņemt. Arī mana personīgā pārliecība. Aizsardzības jomā esmu nostrādājis turpat 20 gadu no savas dzīves, un Latvijas sabiedrībā ir izveidojies stereotips: Kristovskis - tas ir aizsardzības ministrs. Jāpretojas tam, ko cilvēki par tevi domā. Jārēķinās, ka esmu arī Vienotības un Pilsoniskās savienības vadītājs un citi cilvēki skatās, kādu amatu valdībā ieņem procesa vadītājs. Atgriezties amatā, kurā esi bijis pirms pieciem gadiem, neatbilst cilvēka izaugsmei.
ASV grib lielāku Eiropas patstāvību mūsu pašu reģionālās drošības garantijām. Kādas tieši ir tās Latvijas un ASV divpusējās attiecības, ar ko grasāties gādāt par Eiropas drošību?
Latvijas un ASV stratēģiskās attiecības bijušas ļoti svarīgas, sevišķi posmā, kad gājām uz NATO un veidojām Baltijas valstu aizsardzības plānu. Bez ASV izšķirīgajiem lēmumiem mēs diez vai būtu spējuši iestāties NATO. Skaidrs, ka NATO jaudīgais spēks ir ASV. Amerika paliek mūsu stabilitātes garants, mūsu stratēģiskais partneris. Turpinām aktīvu līdzdalību Afganistānā, esam gandarīti, ka izdevies izveidot caur Rīgas ostu civilā nodrošinājuma līniju. Ir vesela virkne pasākumu, kas var rezultēties ar mūsu uzņēmēju ražotās produkcijas iekļaušanu nodrošinājuma sistēmā. Esmu ticies ar ASV vēstnieci, mēs esam runājuši par ekonomiskās sadarbības padziļinātu izvēršanu un iespēju meklēšanu.
Kad paredzat iespēju aizsardzībai atvēlēt NATO prasītos 2% no IK?
Kad biju aizsardzības ministrs, mēs aizsardzības finansējumu no ļoti zema - kādiem 0,6% - pacēlām līdz tuvu diviem procentiem ar virkni citu izdevumu pozīcijām no citām ministrijām. Ekonomiskā lejupslīde radījusi arī tādu problēmu, ka aizsardzības budžets ir uz pusi samazināts. NATO partnervalstis pret mums attiecas nopietni, tāpēc tās saprot visas tās ekonomiskās lejupslīdes sekas. Taču visi tie aicinājumi, kas NATO dalībvalstīm tiek izteikti katrā sanāksmē vai samitā par finansējuma līdzdalības nodrošināšanu dažādās starptautiskās miera nodrošināšanas misijās, protams, ir spēkā. Tas jau ir pašas dalībvalsts atbildības un cieņas jautājums, vai mēs varam izskaidrot, kāpēc mums budžets samazināts, un vai varam realizēt tās bruņojuma un ekipējuma programmas, ko esam apņēmušies, vai arī tās tiek izstieptas laikā un pārfinansētas.
Par diviem procentiem pašreiz neviens nedomā, bet līdz ar ekonomiskās situācijas stabilizēšanos šis jautājums aktualizēsies un Ārlietu ministrija noteikti šo nepieciešamību uzturēs.
Ja runājam par naudu, tad kā ārlietu ministram man ir svarīgi budžeta tapšanas laikā runāt tieši par diplomātisko un konsulāro funkciju nodrošināšanu, jo ārlietu ministrija arī ir viena no drošības dimensijām. Mums par 35% ir samazināts personāls. Budžets pašreiz atrodas tuvu 2006. gada līmenim, tāpēc runāt vienlaikus par tālāku samazināšanu un funkciju uzturēšanu, un jaunu pienākumu uzņemšanos ir ļoti sarežģīti.
Kādus specifiskus jauninājumus, kas minēti deklarācijā, domājat ieviest Latvijas un ASV saimnieciskajā sadarbībā?
Šobrīd grūti atbildēt detalizēti, jo tas izriet no vairākiem aspektiem. Te varam runāt ne tikai par ASV. Tas attiecināms uz jebkuru mūsu partnervalsti. Principā uzņēmējiem ir jārada tās jaunās idejas, konkurētspējīgie produkti un pakalpojumi. Un viņiem ir vajadzīgas zināšanas par pasaules tirgiem, par iespējām pārdot produktus, meklēt sadarbības partnerus, investīcijas, pārnest zināšanas. Un mūsu uzdevums ir ar diplomātijas paņēmieniem un aktīvu iniciatīvu, ministra iniciatīvu, visur, kur iespējams, to nodrošināt. Arī tikties ar nozaru organizācijām. Šeit jāpaskatās, kādas ir rezerves. Mums jāstrādā ar ekonomikas ministru roku rokā, lai šīs iespējas pavairotu.
Deklarācija tieši sakarā ar Krieviju tiek uzsvērta nepieciešamība pēc «līdztiesīgām un abpusēji izdevīgām» attiecībām. Vai tas nozīmē, ka valdības skatījumā pašreizējās attiecības ar Krieviju nav līdztiesīgas un Latvijai izdevīgas?
Attiecības ir ļoti jūtīgas un saspringtas. Ņemot vērā, ka nesenā Padomju Savienības vēsture, totalitārā pagātne un sekas vēl nav pārvarētas, mēs neesam atvērti viens pret otru, mūsu valstu starpā trūkst savstarpējas, dziļas un patiesas uzticības. Bet Latvijai ir ļoti svarīgi panākt šādas attiecības, un es domāju, ka arī Krievija būtu tādās ieinteresēta. Kad būsim tikuši pāri šādām lietām, tās nebūs vairs jāakcentē.
Valdības deklarācijā faktiski vienādotas Latvijas un ES ārpolitiskās, drošības un ekonomiskās intereses, tomēr Francijas kuģu būvētāju intereses ražot karakuģus Krievijai ir pretrunā ar Latvijas drošības apsvērumiem. Kā plānojat izlīdzināt šo pretrunu?
Deklarācija iezīmē situāciju lielos vilcienos. Tajā nav nekā detalizēta par franču karakuģu būvi Krievijai. Latvijas dalība ES un NATO nodrošina mūsu valsts un austrumu kaimiņvalsts attiecību līdzsvarotību, kāda tā kopumā ir starp ES un Krieviju. Ja Latvija nebūtu pievienojusies, mēs būtu vieni ar saviem 2,3 miljoniem iedzīvotāju, kam ir dažādi uzskati. Tajā pašā laikā ES ir suverēnu valstu savienība un šīm valstīm ir dažādas intereses, kas ne vienmēr sakrīt. Bieži jāīsteno diplomātiskas sarunas par kopēju mērķu sasniegšanu. Tomēr kopumā ES dod ievērojamu stabilitātes un izaugsmes perspektīvu.
Par iespēju kaut ko reāli noteikt un īstenot valsts ES prezidentūras laikā valda diezgan pamatota skepse. Vai tiešām uzskatāt par nepieciešamu jau tagad veidot birokrātisko aparātu kaut kam tādam, kas notiks tikai nākamās Saeimas laikā?
Katras ES dalībvalsts darba plānā ir prezidentūras pusgads, kas ir viens no Eiropas vienotības instrumentiem, kā arī viens no Eiropas solidaritātes rādītājiem, jo, ja mēs skatītos tikai no valstu iedzīvotāju skaita, tad mazām valstīm nebūtu iespējams noturēt tāda līmeņa forumus kā ES prezidentūra. Tas ir milzīgs izaicinājums un milzīgs valsts spēku sasprindzinājums, kam jāsāk gatavoties. Vecajām ES valstīm jau ir uzkrāta pieredze. Tās visus savus prezidentūras veidojumus nelikvidē, izmanto cilvēkus, kas ieguvuši ļoti vērtīgu un specifisku pieredzi. Latvijai šādas pieredzes nav, tādēļ mums ir jāsāk laikus gatavoties.
Vai jau ir iestrādes kādas kopējas Baltijas valstu vēstniecības veidošanai?
Tāda prakse ir bijusi atmodas laikā, kad Baltijas valstis pirmās vēstniecības veidoja kopēji. Ir valstis, kas atrodas ārpus tradicionālās sasniedzamības robežas, piemēram, Āfrikā vai Dienvidaustrumāzijā, kur Baltijas valstīm, iespējams, ir izdevīgi veidot kopējas vēstniecības vai pārstāvniecības. Apvienoties iespējams arī uz ES vēstniecību vai pārstāvniecību bāzes.
Saskaņā ar ES kopējo politiku Igaunijā un Lietuvā jau ķērušies pie gāzesvadu īpašumtiesību maiņas, lai mīkstinātu Gazprom monopolu un radītu apstākļus enerģijas avotu diversifikācijai. Kāpēc Latvijā tas paliek tikai deklarācijas līmenī?
Šis būs viens no svarīgajiem jaunās Dombrovska valdības uzdevumiem. Šai valdībai būs jāpieņem virkne stratēģisku lēmumu, arī kopā ar kaimiņvalstīm gan dabasgāzes, gan elektroenerģijas kopēja tīkla kontekstā. Ārlietu ministrija iesaistīsies tajos formātos, kuros diplomātiem ir jāiesaistās, kā arī konsultācijas notiks ministru līmenī. Tīri tehniski piedāvājumi vairāk būs Ekonomikas ministrijas redzējums, arī Saeima sniegs savu viedokli.
Latvijai ir pretenzijas uz ārpolitiku arī Āfrikā, Dienvidāzijā un citās eksotiskās vietās. Bet, sevišķi ņemot vērā pašreizējo Latvijas ķīlnieku krīzi Dārfūrā, vai ir arī varēšana?
Tas ir sarežģīts jautājums, ņemot vērā, ka pēdējos gados par 35% samazināts diplomātu un darbinieku skaits ārlietu sistēmā. Tas nozīmē, ka pašlaik domāt par kādu jaunu vēstniecību vai pārstāvniecību atvēršanu ir sarežģīti. Tajā paša laikā sadarbībā ar Latvijas uzņēmējiem, kuriem varētu būt interese, ir iespējams, ka ministrija kopā ar partneriem varētu sekmēt uzņēmēju iekļūšanu jaunos tirgos vai vismaz zināšanu iegūšanu par tiem.
Dārfūra ir īpaši specifiska, tomēr es zinu, ka Latvijas uzņēmēji domā par iesaistīšanos šīs zemes atjaunošanā. Tajā pašā laikā ķīlnieku krīze parāda, ka valstī, ar kuru mums nav diplomātisko attiecību, tas varētu būt pietiekami sarežģīti. Tomēr šajās dienās esmu pārliecinājies, ka ir iespējams iedarbināt visus nepieciešamos divpusējos, kā arī daudzpusējos kanālus, piemēram, ES un ANO ietvaros. Tajā pašā laikā iesaistās arī organizācijas, kuras ir tieši atbildīgas. Šajā gadījumā - Pasaules Pārtikas organizācija. Par spīti tam, ka divpusējo diplomātisko attiecību nav, sakari mums tomēr ir arī ar valstīm, kas līdz šim nav bijušas pieejamas kaut vai vēsturiski izolētības dēļ. Kontakti ir, un vajadzības gadījumā var rast arī risinājumus.