Nesen Arnis Balčus (1978) rādīja publikai savu jaunāko fotogrāfiju ciklu _Amnēzija_, kurā kavējās nostalģijā par padomju un pirmajiem pēcpadomju gadiem, tagad _Arsenāla_ radošajā darbnīcā Ivars Grāvlejs (1979) izstādījis _Deviņdesmitos_ - attēlu kolekciju par laiku, kad autoram bija tas prieks un, izskatās, arī mokas būt pusaudzim. Atšķirībā no Balčus, kurš rekonstruēja savu atmiņu trūkumus vērienīgos inscenējumos, Grāvlejs drosmīgi ķēries pie vecā konceptuālistu trika - piedāvāt kā mākslas darbu gatavas lietas, kas uz šādu statusu nekad nav pretendējušas, nepārveidotas un neizskaistinātas (_ready made_), un paskatīties, ko tās spēs ierosināt. Grāvlejs izmanto dokumentālas liecības par paša pirmajiem soļiem fotogrāfijā, un tās ierosina diezgan drudžainu smadzeņu darbību.
Burvīgais infantilisms
Grāvlejs, izstādot nekautrīgi konkrētus materiālus no personīgā arhīva, interesantā kārtā ved pie vispārinošiem jautājumiem par pašu mākslas dabu. Tomēr atsaucīgam skatītājam, kas paradis prātot par fotogrāfiju aktuālajā mākslas kritikas žargonā, izmantojot Zontāgas, Barta un citu mūspusē pazīstamu autoritāšu paraugus, Grāvleja atbildes šķitīs ironiskas, lai neteiktu, ka tuvas atklātai parodijai. Lūk, daži piemēri: kas ir fotogrāfija - amats vai māksla? Grāvlejs iet tālāk par «fotogrāfa amatiera» lomu, ko viņš esot «uzņēmies iepriekšējos projektos» (no informācijas presei), un izstāda darbus, ko radījis trīspadsmit četrpadsmit gadu vecs puika, kurš tikai sāk iepazīt attēla valodu, un par mākslu šos iesācēja vingrinājumus padara viens vienīgs tās pašas personas - bet nu jau pieaugušas - lēmums izveidot izstādi muzejā. Kāda ir fotogrāfijas īpašā specifika? Grāvejam «fotografēt un taisīt kino bija vienīgā iespēja, kā pārciest skolas laiku». Kamera rokā dod pašpārliecību un statusu citu acīs. Vēl kodīgāk Grāvlejs savulaik atbildēja uz kādas «gudru» jautājumu apsēstas kuratores jautājumu - vai medijs ir vēstījums? -, izstādei ar šādu nosaukumu piedāvājot vienkārši modīgu fotokameru attēlus. Izrādās, ka pat visbūtiskākie laikmetīgās mākslas koncepti ir skaidrojumi ar pusaugu zēna pieredzi, kad, mēģinot nofotografēt «lietas tās, kādas tās ir», bilde var izveidoties gan šāda, gan tāda. Abstrakcija un estetizācija? Var salikt kompozīciju no audiokasetēm kā ornamentu, var izveidot fotogrammu tieši uz papīra. Dokumentācija vai inscenējums? Lūdzu, var skolotāju, kas aizliegusi staigāt pa zālīti, pašu iemontēt ainavā, it kā viņa bradātu pa mauriņu. Provokācija - atraut vaļā meiteņu ģērbtuves durvis un tik «bliezt». Akcija - salauzt klasē krēslus. Performance - pamanot tuvumā fotokameru, iespert pa dibenu vājākajam. Skaistākais Grāvleja piedāvājumā ir atklājums, ka atbildes uz «teorētiskiem» jautājumiem labprāt sniedz prakse, turklāt tieši tad, kad tie rodas, atklājot burvīgu infantilismu. Kas notiek, ja attēlu papildina ar tekstiem? Konceptuālisms! (Margarīna paciņa ar parakstu «Dievs».) Samontējot filmiņai, kurā no plaukta gāžas vienādas mapes, kopā galu un sākumu, rodas cilpa! Pārfotografējot pornogrāfiskas kārtis - erotika! Nonācis hormonu verdzībā, puika ar kameru ir gājis vēl tālāk par estētikas robežām. Kas iznāk, ja bērni atdarina pieaugušo izdarības krūmos un cits bērns to fotografē? Onkuļi teiktu - bērnu pornogrāfija.
Saistošs portrets
Tomēr kvaziintelektuāla diskusija nav vienīgais ieguvums Deviņdesmitajos. Izstāde ir lasāma arī kā saistošs portrets, kas, pateicoties citādi diezgan tipiskā Iļģuciema zēna neparastajai interešu daudzveidībai, pat iznācis diezgan pilnīgs un ļoti, ļoti atklāts. Kā nav attēlos, var sameklēt rakstos - pie sienas pielīmētajos dienasgrāmatas fragmentos atkārtojas izjūta, ka «šodien nekas īpašs nav noticis». Mēģinot vispārināt portretējamā tēlu, prātā nāk profesores Ausmas Cimdiņas kādreiz izteiktais vērojums, ka latviešu literatūrā pietrūkst spuraina, aktīva puišeļa skatījuma - priekšroka parasti dota meiteņu daiļajiem sacerējumiem. Arī aktuālajā dzimumsocialitātes diskursā nekas nav tik ļoti nevēlams kā par vīrieti briestoša tīņa viedoklis. Nu tas Arsenāla bēniņos ir apskatāms visā godībā.