Dažādi vērotāji un vērtētāji ar žēlumu un bažām (kā nekā globalizētajā pasaulē esam savā starpā saistīti) mēģina dot padomus. Britu padome un UNESCO Latvijas nacionālā komiteja šonedēļ sarīkojusi Radošuma nedēļu, par Latvijas partneri pieaicinot Izglītības un zinātnes ministriju. Skatoties jauko, ļoti pareizi formulēto un nenoliedzami interesanto radošuma pasākumu programmu, tomēr neatstāj nelāga fona doma: ne jau par radošumu mums jācepas. Ar radošumu lielā mērā viss kārtībā, un vēl ar citiem varētu padalīties. Tikai jēgas no tā nav lielas. Radīt spējīgā enerģija Latvijā izkūp gaisā kā no pienācīgi neizolētas siltumtrases. Vēl radošumu nosūc nelegāli, nelietīgi pieslēgumi, to aizvadot ēnu ekonomikā un administratīvo resursu savtīgā izmantošanā. Jo lai nu ko, bet izdomas trūkumu ne kontrabandas darboņiem, ne valsts, pašvaldību un ES resursu un līdzekļu «apguvējiem» pārmest nevar.
Nē, Latvijas lielākā problēma nav radošuma krīze, bet gan sistēmiskas valsts pārvaldes kļūdas. Situāciju smagāku padara briesmīgā atziņa, ka Latvija jau ilgstoši tiek vērtēta kā nozagta valsts, kurā arī tā tieslietu sistēmas daļa, kas gribētu un spētu bīstamākās destruktīvās izmanības shēmas atmaskot un sodīt vainīgos, tiek kavēta un apgrūtināta. Tautas politiskā apziņa un valstiskuma tradīcija ir tik maza, ka aptaujās uzrāda augstus popularitātes reitingus dažam valsts nozadzējam.
Vajag jau analizēt un dažādi apspēlēt, piemēram, inovāciju lielo lomu, veicināt uzņēmējdarbības lielāku sasaisti ar zinātni u.tml., bet tas viss ir pa svilpi gaisā izpūsts tvaiks, tukša skaņa tā ir. Pētniecībai un attīstībai ir paredzēti lieli ES līdzekļi, bet tie izgaisīs un uzsūksies necaurspīdīgajās un koruptīvajās shēmās varas gaiteņos. Nevarētu teikt, ka nelietīgiem ļautiņiem un amatpersonām mums nebūtu, ko likt pretī, jo ar profesionālu izveicību pazīstama gan prokuratūra, gan Valsts kontrole (VK). Bet, lūk, cik izmanīgi, cik izdomas bagāti tas viss tiek nožmiegts un noslāpēts ar vienu pilnīgi likumīgu aizklāto balsojumiņu. Tad atkal izrādās, ka VK atvēlēta rejoša šuneļa loma, jo 20 neatkarības gadu laikā tā arī nav noteikta personīga atbildība un sods no varas, naudas un koruptīvām saitēm atkarīgajiem.
Lai gan, par valsti runājot, tas nav labākais salīdzinājums, tomēr zivs, kā zināms, pūst no galvas. Atšķirībā no zivs Latvijas valstij ir pamatotas cerības to novērst. Tomēr jāsāk gan ir no galvas, un «ārstēt» to ar giljotīnu (lai gan šāda daļēja «terapija» vēlēšanās nav izslēgta) īsti sekmīgi nevarēs, jo valsts birokrātiskais aparāts nav vēlētāju teikšanā. Šeit ir vajadzīga politiska griba, gan izrevidējot valsts pārvaldi, gan ieviešot amatpersonu atbildību par izsaimniekotiem, nelietderīgi iztērētiem līdzekļiem, kā arī par valsts tēlu diskreditējošu rīcību vai bezdarbību.
Pēdējais ieteikums ir gana slidens, lai izraisītu iebilžu birumu, tomēr kaut kas ir jādara - nevar ļaut amatpersonām acīmredzami iedzīvoties uz administratīvo resursu rēķina, tai pašā laikā liekot apšaubīt uzticamību viņu tiešajiem darba pienākumiem. Tā ir nosodāma un nepieļaujama izmanība, ka divas Valsts kancelejas amatpersonas - politikas koordinācijas departamenta vadītājs Mārtiņš Krieviņš un direktores vietniece valsts pārvaldes attīstības un politikas koordinācijas lietās Baiba Pētersone - ne vien pamanās divus un vairāk mēnešus nenākt darbā, bet arī šajos «bezalgas» atvaļinājumos nopelnīt par savām jau tā gana dāsnajām algām divreiz un trīsreiz lielākus ienākumus. Ne jau Somijā zemenes viņi lasīja, bet gan izmantoja savas valsts darbā gūtās kompetences un sakarus konsultāciju biznesā.
Un šeit nu gan nav runa par naudu, bet par godaprātu un būtību. Nedrīkst amatpersona vienā no krīzes visvairāk skartajām valstīm pasaulē atļauties nenākt darbā mēnešiem. Ir amorāli un diskreditējoši tai pašā laikā par publiskās pārvaldes konsultācijām - tas ir, diezgan precīzi par tādu pašu darbu, no kura paņēmusi atvaļinājumu - ārzemju firmā saņemt daudzkārt lielāku atalgojumu. Ja valsts var atļauties tik ilgu šo amatpersonu prombūtni, tad visdrīzāk tā var iztikt bez tām vispār. Un, ja viņu spējas un padomi tiešām ir tik vērtīgi, kā to novērtē briti un dāņi, tad kāpēc gan, tik ilgus gadus viņiem esot valsts pārvaldē, mēs esam nonākuši tur, kur esam?