Jauneklis viņam teica: «Piedodiet, es savu vietu atbrīvoju šai dāmai.» Vīrietis vēl neapsēdies paklausīgi atslējās atpakaļ. Kāpēc par to rakstu? Stāvēju blakus, un man gribējās šim jauneklim pateikt paldies vai kādus citus labus vārdus, taču māca aizdomas, ka viņš izkāps nākamajā pieturā, tāpēc savu vietu atbrīvoja vecākam cilvēkam. Patīkami maldījos. Es izkāpu pie Mēbeļu nama, jauneklis aizbrauca tālāk. Mani labie vārdi palika neizteikti. Tā visbiežāk gadās.
Teiksit - pierasta ikdienas ainiņa? Man negribas atcerēties laikus, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas, kaut arī tā tiešām bija. Velti arī atcerēties, ka vecāki cilvēki bija godājami, pret viņiem izturējās ar cieņu. Ko nu vairs par to! Paaudžu saikne izirusi gan dzimtu, gan ģimeņu lokā, un te nevar vainot 50 padomju okupācijas gadus. Jaunības kults ar visiem mīnusiem atnācis 20 Latvijas brīvestības gados. Diemžēl. Ko teikt man savos gados, ja jau četrdesmitpiecgadīgie tiek uzskatīti par neperspektīviem darba tirgum? Kāda izaugs meita, ja viņa diendienā dzird, kā māte sunī vecmāmiņu?
Taču, jo vairāk gremdēti, jo dzīvotspējīgāki kļūst vecajie. Vismaz liela daļa no viņiem. Nezin kāpēc viņi nemirst, kā vajadzētu, «pēc plāna», bet kārpās kā vardes krējuma podā. Lauku papi un mammas savus klubiņus taisa, deju placī sprauni gurnus groza, kāds trakais baznīcu ceļ, kāds saņem maģistra diplomu, cits pirtī cilvēkiem visus nelabumus per laukā, vēl kāds pusaudžiem māca dzīves gudrības, kuras viņu vecāki nemaz nepieprot. Nereti niecināti un pie zemes liekti, sirmie un staltie nepadodas. Ij neceriet! Ragaviņām nebūs noieta.
Turpinām Privātās dzīves diskusiju Ragaviņās uz mežu?
Diskusijā gaidām jūsu viedokļus par to, kā veidojas mūsu attiecības ar mūsu novecojošajiem vecākiem vai vecvecākiem.
Latvijā nav izkopts sociālais tīkls ar veco ļaužu klubiem, hobiju pulciņiem, kuros var atrast sev līdzīgus cilvēkus ar līdzīgām interesēm, tāpēc mūsu vecie cilvēki pēc aiziešanas pensijā jūtas izolēti no sabiedrības. Viņiem ir maz naudas, tāpēc viņus neredzam ne kinoteātros, ne kafejnīcās. Toties viņiem ir daudz slimību, jo par veselību viņi agrāk pārāk nav domājuši.
Kā mēs izturamies pret viņiem? Vai slepus pasmīkņājam, kad viņi sūrojas par pensijām un klausās Latvijas Radio 2, nevis pārzina, piemēram, hiphopa slengu un jaunākos tūrisma galamērķus?
Vecie ir arī lepni, viņi negrib pieņemt ne mūsu materiālo, ne arī citu palīdzību. Arī tad, kad paši sevi aprūpēt vairs nespēj. Kā rīkoties?