Valsts karodziņi piestiprināti pie auto, bet nedaudz. Ievērojāt, ka novembrī latvieši mazāk lieto sarkanbaltsarkanos karodziņus pie automašīnām? Un es jau nesaku, ka latvieši baidās likt karodziņus, jo tādējādi tiek īpaši iezīmēti latviešiem piederošie auto, kuriem ar Georgija lentītēm rotājušies jaunieši var radīt materiālos zaudējumus. Bet gribētu gan.
Krievi «savos» svētkos maijā rotājas ar Georgija krusta melni oranžajām lentītēm, un viņi to dara kaut kā bramanīgāk. Nav arī dzirdēts, ka tiek saskrāpētas ar Georgija lentēm rotātās automašīnas. Bet latvieši automašīnas karogo pieklusinātāk un tikai tad, kad paši sēž iekšā. Kad auto noparko, karodziņus un sarkanbaltsarkanās lentītes noņem - lai neizaicinātu. Nesaku, ka oranži melno lentīšu mūsdienu lietojumam nav nekāda sakara ar cieņu un kritušo senču piemiņu, tomēr gribētu gan teikt, ka novembrī tas ir brīdinājums un necieņas izrādīšana latviešiem. Es nesaku, ka šādos jūtīgos datumos mūs uztrauc zviedri, kuriem visa Latvija faktiski ir parādā par hipotekārajiem kredītiem, - bet gribētu gan. Es nesaku, ka mūs uztrauc citi, kas regulē, kā un ko darīt, - bet mēle tā vien niez to pateikt. Un arī es ne sitama neatzīšos, ka ir datumi, kad Latvijas krievu nedraudzīgā uzvedība biedē.
Ne viens vien no maniem draugiem, kuri var krievu valodā citēt dažādus tekstus, grūši nopūtušies, krievu grupas Bi-2 koncertu valsts svētkos ignorēja. Ne tikai tāpēc, ka bija jāpaspēj uz identitāti stiprinošiem pasākumiem. Tie, kuru latviskā pārliecība ir spēcīga vai neietekmējama, svinēja visu un ar salūta mirdzumu acīs devās uz Sapņu fabriku, kur dziedāja: ņe poterjatj bi v serebre odnu, zavetnuju (kr. val. - nepazaudēt sudrabā to vienu, nolemto).
Skoļzkije uļici/Slidenās ielas mūsu Prāta vētras puiši dziedāja kopā ar Bi-2, un ar šo dziesmu viņiem atvērās vārti uz atpazīstamību Krievijas tirgū. Latvieši ir toleranti pret cittautiešiem, arī ikdienas līmenī. Bet, kad latviešiem sāk uzmākties ar nemanāmo ideoloģijas štampu, tas tomēr daudzus aizskar. Jo lielāka un skaidrāka katram savas nācijas un valsts apziņa, jo lojālāki un saprotošāki esam pret visiem citiem - svešajiem - un viņu simboliku, atribūtiku, tradīcijām. Mēs esam, bet viņi?
Varbūt mēs baidāmies tāpēc, ka viņi ir vienoti, bet mēs… ne? Man jau arī gribētos, lai notiek, kā prātvētrieši Bi-2 dziesmā dzied par slideno ielu tēmu: vremja priģot, i odnaždi razveet pjostraja ļenta dorog somņeņija proč.*
* Kr. val. - pienāks laiks, un kādreiz raibā ceļu lente aizpūtīs projām šaubas.