Cilvēki ar maziem bērniem iepazīstas ātrāk nekā citi - šis ir mans, ne «amerikāņu zinātnieku» atklājums. Piemēram, citā vietā un situācijā noteikti neiepazītos ar blondi balinātu vecmāmiņu, kura bez krūštura sauļojas blakus pļaviņā, kamēr viņas trīsgadīgie mazbērni gandrīz dabū pa galvu ar šūpolēm rotaļu laukumā.
Neko nezinātu par Elīzas auklīti, patīkamu sievieti ap 40, kura pie auklējamās ik rītu brauc no Lielvārdes. Ceļas piecos no rīta, ar vilcienu līdz Rīgai, ar autobusu līdz Iļģuciemam. Mēnesī ceļā iztērē 50 latu, tomēr kaut ko arī nopelna. Bezdarbnieces pabalsts viņai jau sen beidzies.
Parasti priecīgo Lindas mammu kādu dienu parkā satieku drūmu un kreņķīgu. Brālim, drusku virs 30, atklāts galvas audzējs. Stradiņos viņu gatavo operācijai. «Sūdzēšu valsti tiesā!» viņa apņēmīgi saka. Brālis strādā policijā. Tik īpašā vienībā, ka darbam vajadzīga dzelzs veselība, ko katru gadu valsts norīkoti mediķi skrupulozi pārbauda. Analīzes, rentgeni utt.. Jau pirms pieciem gadiem puisis sācis sūdzēties, ka ar vienu ausi slikti dzird. Vēlāk sācis raustīties plakstiņš. «Vai kādu tas interesēja? Kāds tajos rentgenos vispār ieskatījās?» bezspēcīgi jautā jaunā sieviete. Kāpēc valstij tērēt naudu obligātām pārbaudēm, ja tās ir formālas? Un dakteri lai nepārmet, ka cilvēki neiet pie ārstiem! Brālis gāja. Pretim saņēma bezrecepšu ausu pilienus.
Pēc operācijas ir viena laba ziņa - audzējs izrādījies labdabīgs. Taču tik liels, ka, neskarot smadzenes, to pilnībā nav bijis iespējams izņemt, daļa palikusi galvā. Ārsti prognozes dot izvairās.
Citā dienā parkā gadās jautrāks notikums. Mazs meitēns ņemas pa karuseļiem, bet viņa tētis - omulīgs, drukns puisis -, kājas iepletis, nemitīgi un skaļi runā pa telefonu. Visiem stāsta vienu un to pašu: «Tikko nosvinēju dzimšanas dienu. Sieva uzdāvināja spiningu. Rīt braukšu pie sievastēva iemēģināt...» Tad pēkšņi vienā sarunā stāsts mainās: «Tikko nopirku spiningu. Rīt braukšu pie sievastēva...» Man kļūst interesanti - turpmāko laiku parkā īsinu, mēģinot iztēloties, kas bija «īpašais» sarunas biedrs, kura dēļ stāsts kļuva citāds?
Ar mazā, bālā puisīša tēti iepazīstos, kad mana Bella metas puisītim virsū, lai samīļotu, taču apgāž un sabiedē. Bērns raud un slēpjas tēvam aiz bikšu staras, bet tētis stāsta - nākot mācīt mazajam, kā sadzīvot bērnu barā. Lai neizaug tāds, kāds bijis pats. Bērnību pavadījis laukos pie vecvecākiem, ar trušiem un vistām vien draudzējies. Vēlāk skolā Rīgā nav zinājis, ko iesākt cilvēkos. «Par kabatas naudu pirku klasesbiedriem konfektes. Cerēju, ka tā nopirkšu draudzību.» Kad nesen atkal parkā abus satieku, puisītis vairs ne bāls, ne bikls. Tikai tētis turpina ucināties kā iepriekš.