Pirmām kārtām ir prieks, ka vairāki Latvijas ražotāji spējuši vienoties par kopā darāmu darbu. Latvija var - to apliecina daudzu uzņēmēju atsevišķie veiksmes stāsti, tomēr sevišķi jācildina tie Latvijas ļaudis, kas spējuši sastrādāties. Rīgas marka ir šāds teicams piemērs. Tāpat ir ļoti prātīgi izmantot agrākas iestrādes un situācijas labvēlību. Latvijas precēm Krievijā ir sena un laba slava, ko atliek tikai saglabāt.
Un šai sakarā atklājas Rīgas markas otra puse ar zināmu neizpratni un piesardzību. Proti, Latvijas šprotes, Laimas šokolāde, Rīgas Melnais balzams un vēl dažs ir tik pamatīgi zīmoli, ko pabāzt zem jauna veidojuma būtu neprāts. To nesaprastu ne zīmolu speciālisti, nedz arī Krievijas pircēji. Cita lieta, ja uz šiem Latvijas «vecajiem lauriem» Krievijā ietiktu jaunas Latvijas preču grupas, kurām nav gadu desmitiem senas atpazīstamības, bet jaunu radīt vieniem pašiem ir par dārgu. Piemēram, daudznozaru kompānija Daugava ar savu pienu un maizi vai Madaras kosmētika no Rīgas markas uz saviem produktiem Krievijā visdrīzāk tikai iegūtu. Rietumu virzienā raugoties, situācija ir cita - tur iepazīstināšana vajadzīga gan mūsu precēm, gan pašai Rīgai.
Rīgas markas otrajā pusē neapstrīdams atrodas arī fakts, ka Krievijas tirgus diemžēl ir nedrošs un, kā rāda vēl gaužām nesena pieredze, var tikt arī politizēts. Pēdējā laika vēsmas no Kremļa ir Baltijai labvēlīgas, tomēr pārlieku paļauties, ka tās nu tik pūtīs Latvijas ekonomikas burās un latvji krās naudu pūriņā, nevar. Tā var drīz vien iebraukt nevis peļņas jūriņā, bet gan auzās, kad lielais noņēmējs atkal pēkšņi novērsīsies. Kā krievu mentalitātes pazinējiem mums jāņem vērā ne tikai viņu sentiments pret Latviju, bet arī pašu krievu atziņa: «Krieviju ar prātu nesaprast.» Cik no viņu plašās sirds varam gūt sev ko pozitīvu, lai tā būtu. Tomēr tai dzīlē mēdz būt arī kas bezdibenīgs un tumšs.